| |
|
| 01:56am 06/01/2021 |
| |
gulšņaju gultā, klausos Mika - Grace Kelly. Esmu viena pati. Un nav slikti! Ir pat diezgan jauki. Pieraduma zuduma sāpes laikam ir tās visgrūtāk pārvaramās.
Es zinu, ka man ar sevi var būt pat ļoti aizraujoši. Tāpēc esmu nolēmusi vairāk laika pavadīt ar sevi, tā kā man ir dota tāda iespēja.
Nākosnedeļ es atkal pārvācos. Uz istabiņu. Manam dzīvokļabiedram pieder ļoti, ļoti daudz plates.
Mēģnu rakstīt erotisku dzeju video dzejas kopai ko taisam ar pāris dzejniecēm. Visos manos dzejoļos jūtams neliels atsalums. Varbūt tādas šobrīd arī ir manas attiecības ar ķermenisko. Vēsas. Vai vismaz remdenas.
Bučošanās pēdējā laikā kļuvusi mehāniska. Es nejūtu to brrrrr to burbuļu sajūtu to vibroņu, to rūkoņu. Es nesaprotu, vai vaina manī, vai vaina ir starp mums. Vai vainas nav, un nav arī sajūtas.
Bet ir taču tik labi.
Kāpēc nekad līdz galam? |
|
| |
|
Post |
| |
| Oda Aleponijai |
|
| 08:47pm 06/01/2021 |
| |
Aleponija
tu kas dod pienu odzei
dusošai mana elkoņa līkumos
Aleponija
cauri brikšņiem es brienu
pa taku ko izlējusi gaisma
slidot pār ūdens pulētām lauskām
Aleponija
tevī kā mātes klēpī
es – ērce – piesūcos sarkans
kā naktstautiņš akli
triecoties blāvā gaismā
Aleponija
pār mani vīst tavi ziedi
es aizveru acis un redzu
sarkanu sarkanu magoņu lauks
Aleponija
kā sapnī es attopos palicis
viens kaut man apkārt
kā bites dūc tuvas un tālas sejas
Aleponija
kā sūnās es tevī tiecos
zem koku saknēm zem zemes
smelt sauju no avota
kurā savas kājas apmazgā
saulē apskretušās
dienas |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
|
|