ziema
ir sākusies tikai nesen. bet varbūt tomēr jau kādu laiku. kā ziemā es sajutos jau septembrī, vienu vakaru pēc eksistenciālisma kursa (kas vēl notika klātienē) tumsā viena pati ejot mājās un stibījot maisiņu ar produktiem no rimi. Tad es pavisam spīvi apjautu, ka mani mājās neviens negaida. Aiz logiem valdīs tumsa, es sēdēšu viena. Bija tik tumšs, bija arī vēls. Kaut kas bezgalīgi žņaudza man pakrūtē. Vientulība. Man ir draugi, bet ne jau allaž viņi var būt klātesoši. Lielāko tiesu laika es esmu viena. Pēdējā laikā vairs nemāku ar sevi būt. Bet nevaru tik daudz arī būt ar cilvēkiem - vairs nav, par ko runāt, es nogurstu. Tomēr vairos būt viena. Ko man darīt?
Es gribu kādu uzdevumu. Uzdevumu ar daudzām sastāvdaļām. Es gribu darbu. Man vairs nav darba. Dodiet man darbu. Es gribu kaut ko bīdīt, ņemties, funktierēt. Es gribu lai ikdiena atkal ir piepildīta.