23:23
tu pievienojies man uz vienu soli
kuru speram it kā drosmīgi
it kā no bailēm
kā tumsā brienot cauri mežam

mūs vieno iela
ass nogrieznis
kvartālam apkārt lienoša
bezgalīga čūska

ir tik skaista nakts
maldugunis iezīmē ceļu
pa lēzenu nogāzi ripinas
vēja slotas un pudeļu korķi

tu aizdedzini savu seju
paņem manu roku

redzi te
mani pirmo reizi aizķēra
malduguns liesma

un piespied to pie savas pieres

publiskas dekapitācijas vairs nav modē
bet te nu mēs stāvam
aiz muguras melnas cementa krustceles
un tu svilini manu roku
ar grēku kas nekad nevienam nav piederējis
tikai iezīmējis ar kaunu

tu izkūsti un kļūsti par soli
kuru speru it kā drosmīgi
it kā no bailēm
kā tumsā brienot cauri mežam

ir tik skaista nakts
dziest maldugunis
un kaut arī esmu kļuvusi akla
es zinu
čūska ir rijusi savu asti