par banalitati un prieku
vakar kkc atzimejam izlaidumu ar kursa biedriem un studiju biedriem no citu gadu filozofu kursiem, un es jutos tik laimiga cik laimiga nebiju jutusies gadiem. varbut tas ir atslabums, kas seko sesiju un rakstisanas un izolacijas saspringumam, varbut ta vienkarsi ir apjausma par to, ka esmu videe-vietaa-domtelpaa kuraa man beidzot apkart ir domubiedri un cilveki ar kuriem es jutu - tiesam varu saprasties - but saprasta - saprast. Ar kuriem ir jautri pat ja smiekli nav intence sacitajam, kuri uztver smalki, daudzslanaini, plashi un dzilji. kuri augstu verte izveli but labam, sirsnigam, pacietigam, iecietigam, saprotosam cilvekam. kuri pielauj to, ka viniem varetu nebut taisniba, vai vismaz censhas iet tada virziena. kuri klausas. es nespeju sevi saturet to prieku, kurs mani njirb ka trax kolibri katru reizi kad vinjus satieku, un varu ar vinjiem pavadit kopa laiku. es esmu ljoti, ljoti laimiga un pateiciga par to.

varbut tas izklausas banali, bet vakar es tiku tam pari
ka mineju sava vakardien stundu-pirms-izlaiduma sarakstitaja pateicibas uzruna pasniedzejiem,

"Vārdnīcā vārdu “banāls” skaidro kā - Ikdienišķs, pārāk aprasts, apnicīgs, pliekans. Ar vārdnīcā sniegto vārda skaidrojumu iesākt runu, referātu vai eseju ir banāli. Tas var norādīt uz grūtībām iesākt vai attīstīt domu, kurai būtu jācaurvij turpmākais darbs. To pašu mēdz sacīt par citātu nodaļas sākumā, kurš, runājot Ojāra Vācieša vārdiem, “harmonisks/vai konfliktējošs - /tam nav nozīmes” – citāta beigas. (312) Un varbūt to pašu var sacīt arī par jautājumu? Vai izvēlēties vieglāko, iestaigātāko taciņu ir banāli?
varbūt banalitātes ir banalitātes tikai tāpēc, ka tās atrodas nepareizajā vietā un laikā. kad cilvēki viens otram atzīstas mīlestībā, un šīs atzīšanas vienīgais motīvs ir dalīties ar šo atzīšanos, tikai muļķis vai ciniķis šo atzīšanos sauktu par banālu. Cilvēki mācās, atdarinot un atkārtojot. Protams, pienāk brīdis, kad ar vienkāršu atdarināšanu vairs nav gana. Cilvēks grib zināt, kāpēc viņš to dara – kāpēc vispār kāds to dara. Cilvēks vairs negrib būt spogulis, kurš uzsūc to, kas notiek tam pretī. Viņš grib spoguļoties pats – viņš grib atteikties no nozīmēm, kuras tam pateikusi mamma, televīzija vai audzinātāja, viņš grib pārbaudīt to pamatotību. Varbūt tā ir vienkārši pubertitāte – dusmas par savu spoguļa dabu. Bet varbūt tā ir vienkārši neatraujama daļa no cilvēkesības. Riebums pret banalitāti ir riebums pret neapzinātu, aklu atkārtošanos un atdarināšanu. Ir taču skaidrs, ka bez tās nevar iztikt, ka varbūt tiešām nekas jauns vairs nav pasakāms vai izdarāms. Bet katram atsevišķam cilvēkam viss simtreižu cilvēces mūža laikā atkal un atkal notikušais notiks pirmo reizi. Un katra pirmā reize ir pirmā pa īstam, un tāpēc tajā nav nekā banāla."