es jūtos briesmīgi. es jūtos tik briesmīgi, ka knapi varu paiet. es beidzot esmu spiesta konfrontēties ar tukšumu, ar vientulību, ar sevi, ar laiku. es jūtos kā tas džeks, kuram bija jānotur visa zemeslode. es jūtos kā sīzifs. katru brīdi šķiet, ka tūlīt, tūlīt es vairs neizturēšu, kaut kas notiks un es vienkārši uz līdzenas vietas nomiršu, bet tas nekad nenotiek. es turpinu vilkt laiku, un tā vilkšana ir tik burtiska, cik vien burtiska var būt metafora - es viņu velku kā gumiju, un zinu, ka vienā brīdī taču gumija plīst vai atdalās un tad seko sitiens, un no sitiena var nomirt. un to visu pavada gumijas mūžīgā trīsēšana, mūžīga spriedze, kura nevienā mirklī nerod sev piepildījumu.
ir tik briesmīgi. ir tik šausmīgi. es nezinu, ko darīt.