Zelta vidusceļu meklējot

8:43am: ir pagājušas divas dienas.
vakars parciņā izvērtās slapjš - gandrīz pie pašām mājām sākās nenormāli traks gāziens un mēs paslēpāmies zem pieturas jumtiņa. stāvējām ilgi, saķērušies, viens otra siltumā - bija tik labi, ka netraucēja nekas - ne slapjās kurpes, ne blakus stāvošie, citi no cukura izlipinātie cilvēki. Lietus beidzās un mēs elpojām vistīrāko gaisu Rīgā, gājām uz mājām - garā kleita līdz ceļiem bija slapja, bet tas tik un tā bija tik romantiski - abiem bija jāatzīstas vēlāk, ka lietus ir mums. Ar lietu mēs vispār satikāmies.
pēc lielās izlīšanas, pārģērbšanās mājās, tējas upēm un lieliska vakara, mēs salīdzinoši agri šķīrāmies - viņš aizbrauca pie mammas, kurai nav īsti labi ar veselību. viņš nav memmesdēliņš, zinu droši, jo to var just - un te nu vietā atcerēties vecumveco gudrību, ka ir jāredz kā vīrietis pret savu māti izturas, lai saprastu, kā viņš izturēsies pret savu sievu. joprojām jūtos drošībā.
pēc tam sapnī redzēju, ka man piedzimst dvīņu meitiņas - un tas bija traki, jo turklāt pilnīgi vienlaicīgi bija jāpārvācas un tas nebija hospitālis, kur meitenītes piedzima... esmu pilnīgi droša, ka mans pirmais bērniņš būs meitenīte - viņu reiz pie manis sapnī atveda vectētiņš. pirms gulētiešanas sākās reizes, ha!
vakar bija tāda skrienamā diena - tik daudz bija jāizdara un jāpaspēj, vakarā mums bija lieliska, maza ballīte ar mūsu mammām, visas bija laimīgas. manas mīļģimenes aicināja viņiem pievienoties, šoreiz atteicos, jo bija vēl mazajai A. jāatrod dāvana un vēl cerēju, ka vakarā tomēr satikšu lielo A.
ar A. beigās nospriedām skatīties hokeju pie manis - lūk, tas ir izaicinājums abiem - ja vienam ļoti interesē, bet otram nu tā - lai gan atzīšos, ka man ļoti, ļoti patika - bija tā ikdienas māju sajūta - sēdējām gultā, es atspiedusies ar muguru pret viņu, viņš mani apskāvis, vienu roku aplicis ap manu vēderu - kas patiesībā bija tik ļoti mīļi un vajadzīgi, jo visu dienu cīnījos ar vēdersāpēm. es viņam patīku. ar visu savu atklātību. man patīk, ka viņš pajautā, kā jūtos. kā viņam dauzās sirds, kad pieeju tuvāk vai noskūpstu, pat, ja viņš saka, ka nē - sirds neizlēks un neaizmuks. tāda sajūta ir. tas ir tik... nu bezgala priecīgi.
vakarā viņš man uzraksta un atzīstas par visādiem brīžiem, es vienkārši pajautāju - vai viņš atbrauks arī šodien? nezinu, ko darīšu, kad viņam beigsies atvaļinājums... viņš, protams, šovakar atbrauks un rītdienai viņam esot plāni - kopā ar mani. nu redzēsim. smaidu.

7:10pm: Ir jau septītais maijs.
Mums ar A. bijuši divi lieliski vakari, pēc kuriem ne viņam, ne man negribas doties mājās un atstāt otru - mājās vienmēr palieku es.
Ir tik labi būt tumsā, viņa rokās, kas ir tieši tādas kā man patīk.
Lielas, siltas, stipras, drošas, nomierinošas un priecīgas.
Kad mēs šajā attiecību līmenī nonācām - un tas bija tikai šonedēļ, man bija sajūta kā mazam bērnam, kurš ilgi ir maldījies riņķī un apkārt, līdz beidzot nonācis drošībā un mīlestībā.
Šī sajūta man ir joprojām. Ir tik viegli pārkāpt mulsumu, priecāties par skūpstiem un mīļošanos, par gaismiņām tumsā, par siltumu, par ilgām, kuras nu ir piepildītas.
Kā mēs vispār esam satikušies?!
Šovakar tiekamies, iesim uz parciņu - brīnišķīgs pavasaris un brīnišķīgs vakara iesākums, manuprāt.
Uzvilku garo, puķaino kleitu un esmu skaista. Noilgojusies.

Bet uz tā visa fõna šodien ir pilnīgi citādas emocijas - mana mazā A. ieradās dārziņā un paziņoja, ka bebītis mammas puncī esot nomiris. Apstājusies sirsniņa. Man salūza sirds. Apraudājos. Viņas vecāki jau sen vairs nav parasti bērna vecāki, viņi ir draugi - ļoti sirsnīgi un mīļi cilvēki. Un tagad ir noticis tā. Vakarā, ejot uz vannas istabu, ieraudzīju mammu nākam augšā pa trepēm - tas izmisums viņas acīs - mēs samīļojāmies, nespējot runāt. Tā lūk notiek ar labiem cilvēkiem. Un priekšā māmiņdienas ballīte - būs stipri jāsavācas. Mazā A. esot raudājusi, bet šodien viņa vairāk aiz ziņkārības vēroja, ko teiks pārējie, kad viņa pastāstīs, kas noticis. Un tas ir tik bērnišķīgi cilvēcīgi, ka sirds sāp. Lai nu Dieviņš viņiem palīdz tikt galā ar emocijām un zaudējumu, jo viss būs labi, būs.

Tik kontrastiem pilnas šodien visas emocijas.

5:17pm: viss dzīvē notiek (;
esmu kaut kur gaisā, pilna ar emocijām un sajūtām.
A. vakar bija pie manis. sabučojāmies uz sliekšņa, tad aizgājām pāri Vanšu tiltam uz izstādi.
izstaigājām Ziedoņdārzu, kurā ir mērena miskaste.
atnācām pie manis, ēdām mājas un halvas saldējumu, runājāmies, dzērām karstu šokolādi.
vakars beidzās ar mīļošanos pie bibliotēkas un buču.
no vienas puses, tas kļūst smieklīgi, no otras puses - tā liesmiņa, kas grib vairāk, aug augumā.
uzrakstīju viņam smieklīgu īsziņu par būšanu tumsā šovakar un mīļošanos, un bučošanos. ka man patīk tā darīt ar viņu.
pretī dabūju mulsumu, kurš vainagojās ar solījumu, kā jā - tumsā, mīļošanās un bučošanās.
ir baigi jāpierod.
bet viņam patīk būt ar mani, arī gaismā, no manis kaut kas starojot - viņam patīk.
tas ir tas mīļums, kuru viņš, ja pacentīsies paņemt, dabūs daudz.
šovakar tiekamies centrā, iesim uz koncertu. un tad būs tā tumsa.
man tik ļoti gribas viņam iedot roku, kad ejam blakus. tik ļoti, ka bail uzdrīkstēties.
bet man šķiet, ka es riskēšu.
pārāk gribās. padalīties. sajaukt galvu. smaidīt un būt mierīgai no tās laimes, ka esmu kādam vajadzīga un viņš man.
jo ir.

10:39pm: Vakar A. bija pie manis.
Tādas nenormālas sirdsklauves, esot pie ārdurvīm.
Dzeltenas un košas narcises.
Buča 3. stāvā.
Vakariņas ar aizņemtu zupu.
Sarunas.
Neizsakāms miers.
Sarunas.
Daudz piparmētru. Tējas.
Vēls gājiens pa Nometņu ielu, cauri gaismām, pavasarim un lietum.
Bučošanās autobusa pieturā.
Un tad izrādās, ka esmu pļāpa.
Jo viņa pēdējā pirmsmiega īsziņa manī apstādināja visu.
Šovakar runājam FB.
Izrādās, mana lielā mute jau sen izpļāpājusi tās sajūtas, ka negribas laist viņu prom.
Un šovakar viņu noliku uz lāpstiņām, jo lielā mute atzinās, ka viņš ir vienīgais no visiem tiem brīnumiem, kas man rakstīja, ar kuru gribējās iepazīties un redzēt, vai būs arī 2. un 3. randiņš.
Un lielā mute priecīga smaida.
Viss ir labi.

7:29am: Sapnī redzēju A.
Ļoti savāds, bet mīļš sapnis.
Mēs gulējām blakus un tā bija labi.
Es zinu, ka to vēlos.
Īsāk sakot, putni lido.
Labrīt.

10:52pm: Tūliņ ierunāsies drāmas karaliene, vēmiens nāk.
Tā vien liekas, ka man vairs neko nevajag. Šodien tāda klusā diena, rīt iespītēšos un nerakstīšu viņam pirmā, kas vispār ir slikts stils manās acīs - jo mēs pat bučojušies neesam. Visu ko saprotu. Vīrietis, noguris vīrietis, ļoti noguris vīrietis. Bet sievietes arī nogurst. NU nogurst.
Laikam vienkārši garstāvoklis zem nulles un vēl šis kautrīgais, nogurušais vīrietis.
Draudzene brīvdienās ar mazo nakts vidū aizbraukusi pie tēva citā pilsētā, jo vīrietis mājās pieļurbājies un uztaisījis trādi rīdi. Rīt braukšot uz Rīgu, ar cerību, ka vīrietis kaut ko būs sapratis, hoķbi nokaunējies. Nokaunējies varbūt, varbūt būs miers kādu laiku, bet, ja draudzene atzīst, ka viņš ir alkoholiķis. Baigi neticu, ka tas būs uz ilgu laiku. Norausies atkal, bet nervus kā vienmēr bendēs sievietes. Besī. Biju tik nikna, ka gandrīz uzveicu visu iekavēto papīru guzmu, maz palika, bet man ir jau slikti. Esmu dusmīga un gaidu pērkonu. Saņemieties!

9:26pm: A. tomēr izdomāja citu plānu - kas nozīmē, ka viņš ir gudrs, tomēr neriskē savu auto dot svešai sievietei un uzklausa, ko sieviete saka.
Lai gan, biju mazliet vīlusies, tomēr tā ir daudz prātīgāk.
Tā vietā izlaidu riksi līdz vietējai Āgenskalna bodei, kurā esot, sāka skanēt All by myself no Bridžetas filmas. Gandrīz balsī sāku smieties. Labi, ka nepirku alkoholu, to nu es nepārdzīvotu.

2:21pm: Dūšiņa viegli papēžos.
A. šodien aizbraucis uz darbu ar savu mašīnu, aizmirstot, ka vakarā darba mašīna jāatstāj nevis pie darba, bet kolēģim, kurš dzīvo kaut kādā mazmiestā, kur, protams, nav sabiedriskā transporta iespējas. Kas tas vispār par mazmiestu?
Īsāk sakot, saņēmu uzaicinājumu pievienoties un braukt viņam pakaļ ar viņa mašīnu. Kas ir nu tā - dūšiņa viegli papēžos.
Nu, cik sarežģīti varētu būt sekot viņam viņa mašīnā?
Em, ja varēju atļauties jokot, ka viņam bija jākārto braukšanas eksāmens piektdien pie manis, man nevajadzētu būt pārsteigtai, ka arī man ir dota tāda iespēja.
Bet tik un tā - sveša mašīna ir sveša mašīna, kaut tā man īsti nav bijusi problēma, bet tomēr. Un vēl nepazīstams ceļš, kas jau vien liek mazliet padomāt, vai maz vajag. Tomēr tas izklausās pēc maza piedzīvojuma, jo kurš vīrietis no laba prāta savu auto uzticēs mazpazīstamai dāmai, kura šodien ir pat nagus sarkanus nolakojusi un vēl nav pārdomājusi... Un vispār laikam, daudz vairāk dūšiņa papēžos ir no tās apziņas, ka šovakar tiktu sperts nākamais solis un te nu bez atkāpšanās :)
Lūk, sievietes māk visu sarežģīt. Līdz brīdim, kad cilvēku pilnībā iepazīst un uzticas.

Mēs tieši ar L. vakar runājām, cik skarbi - un reizēm laikam tas arī lielākais iemesls, kāpēc pāri tomēr nešķiras - ir sākt visu no sākuma ar cilvēku, kuru nepazīsti - nezini, kas un kā viņam patīk, garšo, ir tuvs un mīļš. Ar vienu esi noslīpējies tuvu pilnībai un tad gandrīz ir vienalga, ka viņš dara pāri, jo visādi citādi viņš ir labs cilvēks - vismaz citu cilvēku acīs un galu galā - tik daudz laika un nervu ieguldīts attiecībās, ka sākt to visu no gala ar svešu cilvēku - nē, paldies.

Bet nu - liktenis pats visu noliek savās vietās un tad jau redzēšu, kas un kā. Jušana pagaidām tāda viegli tirpstoša.

10:12pm: noskatījos filmu.
jauns puika iemīlas vecākā sievietē un tā šo beidzot pavedina. bla, bla, bla. tad viņa vienā dienā pazūd. salauž puikam sirdi. pēc gadiem puika kā students satiek šo sievieti tiesas prāvā, kurā viņa tiek tiesāta par ebreju iznīcināšanu. viņai piespriež mūža ieslodzījumu. ne līdz galam taisnīgi un tomēr. bla, bla, bla. puika, kas nu jau ir pusmūža vīrietis - šķirtenis sāk sūtīt viņai uz cietumu kasetes, kuras pats ierakstījis - lasīdams dažādas grāmatas.
un te nu ir tas āķis. kad viņš bija puika, viņš lasīja tai priekšā grāmatas. tiesas prāvā viņa atzinās, ka rakstījusi dokumentu, kuru pat nevarētu izlasīt, ja kāds viņai lūgtu. viņa bija analfabēte un ar viņa kasešu palīdzību cietumā, sirmā vecumā iemācījās rakstīt un lasīt.
vārdu sakot, tāds stāsts, ka godīgi apraudājos - man likās bezgala romantiski.

es izskatoties savādāk, kā pavasaris - teica mana draudzene - kolēģe, kuru nebiju satikusi 2 nedēļas. tā esot mīlestība. nezinu, jā vai nē, bet smaidu visu laiku, izņemot brīžus, kad raudu, skatoties filmas.

9:45am: Biju laba meitene - izstaipīju muguru.
Kamēr staipījos, domāju.
Interesanti, kā tad īsti būs - vai izrādīsies, ka klusie un kautrīgie ūdeņi tie dziļākie?
Jo nu es arī - no malas varbūt esmu klusa un kautrīga, bet iekšā. Ūja, ūja. Bango vien.
Un, ja ļauj vaļu... Brīnišķīgi.
Tā nu cenšos saprast pirms laika, kādas ir manas personības ne īpaši šķīstās daļas iespējas nākotnē.
Jo nu, man pārāk patīk. Lai gribētu atteikties. Un būtu šķīsta un mierīga, nu i nē.

8:09am: Lūk, atvaļinājums. Vēl viens rīts, kad esmu augšā ātrāk par vistām.

Vakar bija lieliska pēcpusdiena - tik mulsinoša un smieklīga - un neaizmirstama ir sajūta, sēžot mašīnā pie manas mājas, skatoties uz izplaukušajiem kastaņiem laternu gaismā, kad sirsniņa trīc un tik ļoti gribas, lai viņš noskūpsta...

Braukšanas eksāmenu pie manis viņš laikam nokārtoja - nelidoja, mazliet piesietos pie pēdējā brīdī šķērsotiem krustojumiem - jo pati tā nekad nedaru. Braucām uz J., uz dragreisu, kas notika tādā mistiskā vecā trasē, bet gods kam gods - bija interesanti. Nu tā, ka emociju arī uzsit, pat ja nevienu no braucējiem nepazīsti. Un tad starp mums tādi mulsinoši mirkļi un man pat vairs nešķiet, ka tas tāpēc, ka es varētu būt nogribējusies (pēc mīļuma, pēc tā!), bet tāpēc, ka nu jau pietiekami labi viņu pazīstu un saprotu, kas viņš par cilvēku vispār.
Un man patīk tas, ko esmu sapratusi - tas rada drošības sajūtu un no otras puses nāk smiekli, jo divi tādi kautrīgi varēs ļoti ilgi staigāt viens otram apkārt, līdz kamēr uzdrošināsies kaut ko vairāk :)
Bet nu jā, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi ar vīriešiem, es laikam visvairāk novērtēju tieši to - ka viņš nemetas virsū un uzreiz nevelk uz gultu - kas, jā, šobrīd ir diezgan svarīgs arguments. Ja ņem vērā vēl arī visu citu - ka viņš aizved mani uz dragreisu, kas pašam ļoti interesē un tad uztraucas, vai man nav auksti - ar domu, ka var iet arī tūlīt prom, ja nu man būtu auksti. Un no otras puses arī apzinos, ka šāds mulsums par ikdienišķām lietām ir pārejošs.
Katrā ziņā jutos labi visu laiku, līdz pat brīdim, kad 11 ielīdu gultā un uzrakstīju viņam - saņemot viņa atbildi jutos lieliski un gandrīz uzreiz arī atslēdzos.

8:53am: Nū.
Atvaļinājuma pēdējā oficiālā diena, esmu modusies agrāk par sauli un diena ir sākusies.
Vakar pēcpusdienā satiku S., nosēdējām parciņā un õmīšu kafē ar upeņu balzamu, izrunājāmies krustu šķērsu - par darbu, vīriešiem - galvenokārt, par vīriešiem. Dzīvi, mums - iedevu viņai sava dzīvokļa 2. atslēgu, ar domu, ka viņa var šeit palikt, kad vien vēlas. Tās bija lieliskas stundas, lieliskas.
Atnācu mājās, sāku uztraukties, ko vilkt uz randiņu - nu jau šodienas. Neizdomāju. Pasākums un laiks prasa, lai būtu silti un ērti, bet gribas arī sievišķīgi un skaisti. Uzlakoju sarkanus nagus, noņēmu krāsu nost. Biju vannā, kas bija lieliski - šī vanna ir citādāka nekā laukos.
A. ļoti vēlu uzrakstīja ziņu, biju jau paspējusi viņam uzrakstīt FB - tā nu viņš brauca no Ķekavas uz Rīgu un līdz vēlai naktij vēl ar mani FB runājās. Man šodien bail mazliet - trīc kājiņa, rociņa un sirsniņa. Viņš man atbrauks pakaļ un brauksim uz dragreisu, ha. Bet tas ir tik jocīgi, nu tik jocīgi.
Un tie laikam ir hormoni, kas staro pat cauri FB, jo - gaidot A., uzrakstīju arī M., kurš tik tikko ticis ārā no turku armijas. Vārds pa vārdam - mums jau bijusi līdzīga saruna, kuras laikā noskaidrojās, ka viņu pārprotu un viņš nemēģina mani padarīt par savu meiteni, ha. Bet vakar un arī aizvakar viņš tā runāja, ka man, goda vārds, nav skaidrs uz ko tieši viņš tēmē un ko tieši domā - tās esot vīriešu domas.
Bet no tā, cik daudz viņš izstāsta un ko pajautā, vai piebilst, man tomēr šķiet, ka viņš ir nokļuvis neapskaužamā situācijā un mazliet par daudz man pieķēries virzienā, kurā nekas nebūs. Un es viņu brīdināju pa savu bērnu modei - ja tas viss beigsies ar raudāšanu, būšu briesmīgi dusmīga. Mani uztrauc šāda iespēja, jo viņš patiešām ir mans vienīgais draugs - vīrietis - kas laikam faktiski, pēc daudzu citu cilvēku nostāstiem pat nav iespējams - vai nu mīļākie vai nekas. Man arī negribas tā domāt, jo nu - nē, man viņš ir draugs, nekad nespētu iedomāties, ka varētu būt kas vairāk.
Neglaimoju - bet, ja tomēr man izrādīsies taisnība un salauzīšu viņam sirdi... Nu tas būs vakars uz ezera.
Labi, kā Skārleta - par M. domāšu rīt, šodien lieliska diena, kuru nevajadzētu sagandēt ar ne pārāk optimistiskām domām. Lakot tos nagus sarkanus vai nē - jo dvēsele prasa, bet prāts atrunā.

5:33pm: Es esmu laimīga.
Es esmu laimīga.
Jo ir labi būt laimīgai un mazliet eiforijā.
Un priecāties un smaidīt, bez redzama iemesla.
Vienkārši atceros atsevišķas frāzes no rīta sarunas FB un smaidu.
Vai atceros, kā mēs kaut kur esam gājuši un par kaut ko reizē ierunājušies.
Vai vienkārši tāpat, jo ir labi.
Jo piektdien ir lielais randiņš. Un viņš raksta, ka vedīs mani uz dragreisu.
What a nice day, vispār, vispār.

9:12am: Esmu laukos, jau otro dienu.
Citi iet uz darbu, man atvaļinājums, kurā neko nedaru. Nu labi, daru, un arī atpūšos.
Esmu izstāstījusi tuvākajiem draugiem par A., visi kā viens nebeidz vien priecāties un man mazliet bail, ka šādā veidā kaut ko nesabojāju - bet no otras puses, dzīvoju tak šodien un daudz uz priekšu nav ko iedomāties (lai gan atzīstu, ka to daru).
A. raksta. Es rakstu. Daudz. Bet viņam patīk.
Kaut kāda pļāpīga es, bet vienmēr tā ir bijis. Stāstu jau būtiskas lietas. Priekus.
Jādzīvo.

11:30pm: Nu lūk, pirms miega sarunas par dzinējiem un eļļainām rokām.
Un man patīk, jo viņš ir tāds vīrietis, kādu reiz ļoti stipri mīlēju un ļoti stipri mīlu joprojām - mans tētis.
Tētis viņiem visiem ir uzlicis augstu latiņu, par pagātni nerunāsim, bet A. šai latiņai pāri varētu tikt.
Ar visu to ķimerēšanos, tehniskajām lietām, gluži dabisko apjautāšanos, vai man nevajag palīdzēt. Tētis mani ir ļoti atbalstījis - to pierāda mana būtība, kurai ir daudz tehnisku un praktisku zināšanu, spēja lõģiski izdomāt dažādām situācijām risinājumus - taču ir kaut kādas zināšanas un prasmes, kuru man trūkst - un tās jāiedod vīrietim. Viņam tām jāpiemīt, lai kopā mēs darbotos kā pulkstentiņš.
Jo tālāk mēs par visādām lietām runājam, jo vairāk saprotu, ka tieši viņš ir tāds cilvēks, kuru esmu gaidījusi.
Esmu gaidījusi, pat pieņemot turka bildinājumu.
Nezinu, vai esmu to rakstījusi, bet turks toreiz uzvedās ļoti negodīgi. Godīgi - jo nodomi bija lõģiski un godīgi, tikai situācija, kādā viņš mani nostādīja, nedeva man iespēju viņam atteikt. Sarunāt ar manas draudzenes vecākiem visu to pasākumu, kad viņi aizveda mūs uz nekurienes vidu vakariņās, tad pašiem ķipa savajadzējās zemi balkona puķēm un šeku reku, turks vedināja mani pastaigāties turpat pa lieliskās atpūtas vietas dārzu. Tas bija tik negodīgi - ka es teicu jā, kaut arī zināju, ka atbilde varētu būt cita, ja ne draudzenes vecāki. Ar šodienas prātu, es būtu viņam teikusi nē jau uzreiz - un metusies pie draudzenes vecākiem, kas ir arī mani vecāki daudzējādā ziņā. Es būtu sačakarējusi savu dzīvi daudz mazāk, bet visticamāk nesatiktu A., jo meklētu citā virzienā un citādāk.
Es arī nesaku, ka tūliņ precēšu A., nu nē, vienkārši ir tā sajūta par, kuru stāsta daudzi - vienkārši zināju, ka viņš/viņa būs mans/mana vīrs/sieva.
Un, ja tomēr šīs sajūtas ir meli, tad tie ir pārāk skaisti šobrīd, lai vienkārši neizbaudītu notiekošo.

12:51pm: Bija šodien lielā apņemšanās būt darbā līdz melnai naktij un strādāt ar tikpat melnu muti, bet nu piedodiet - sēdēju pie galda, rakstīju savus papīrus un sapratu - tak ne velna, jāraksta tie papīri tad, kad ir iedvesma rakstīt nevis tad, kad saku sev - tev ir jāraksta.

Rakstīju, printēju zaķus kaķus, paralēli FB uzrakstīja M., viņam beidzamās dienas turku armijā - var just, ka ir mazliet pārlaimīgs jau tagad. Parunājāmies par karu un mieru, par to, cik stulbas valdības mums ir, ka sievietes daudz melo un, ka viņš agrāk uzvedies kā suņanagla pakaļā. Pilnīgi neticami, bet viņš noteica, ka tolaik tā izturējies pilnīgi pret visiem, arī pret vismīļākajiem un tuvākajiem draugiem. Veselīgi pasmējāmies par šo un to, nudien esmu priecīga, ka viņš man tāds ir, jo kā gan citādi es vispār būtu tikusi šitik te tālu? Viņš teica, ka šodien tieši es esmu padarījusi viņu ļoti laimīgu, viņš kaut kā manus ironiskos spriedumus uztver veselīgi, neapvainojas, pasmejos, ka viņam vajag vientuļu salu, kur dzīvo tikai gudri cilvēki, gudru un smuku sievieti, kas nekad nemelo - kad tas viss ir tik utopiski un liekams zem day dreaming sadaļas...

Gandrīz vienlaicīgi ar M., FB uzradās arī A. - viņam arī tādas mazas pauzītes starp darbiem - vispār viņš nav tāds cilvēks, kurš baigi sēž pie kompja un kaut ko peras, vai raksta cibā - absolūti nē. Bet te nu es piefiksēju - un jau pirms kāda laika, ka viņš tomēr ir manas pēdējās bildes vai ierakstus redzējis un tad uzraksta kaut ko privāti. Ceturtdien viņš ļoti vēlu bija izlasījis manu vēstuli - tātad interesē, ko uzrakstu. Labi, te nekas nav jāzīlē, tāpat jūtams, ka interesēju un tas ir mazliet jocīgi, jo arvien biežāk nosecinām, ka mums ir kopīgas intereses vai vērtības, vai kopīgas antipātijas pret kaut ko. Man vispār iekšā ieslēdzies tāds miers - vairs negribas darīt sev pāri, pilnīgi šķiet, ka esmu pārslēgusies nākamajā līmenī - nu tajā, kur sevi gribas saudzēt un dot tikai tiem cilvēkiem, kuri absolūti rada miera sajūtu, mīļuma sajūtu. Un A. ir tādas acis, kas vispār stāsta, ka nekad pāri nedarīs...

Šonakt sapnī dzīvoju atkal kojās, tikai tādās, kurās neesmu bijusi. Biju šausmīgi pārgurusi, ar temperatūru un gāju tāda pa garo, garo koridoru. Pēkšņi man blakus parādījās A. 1.83m (Bija tāds puisietis mūsu koju laikos - A. metrs astoņdesmit trīs). Skatās uz mani un jautā - Tev slikti? Bet es nevaru atbildēt, jūtu, ka kritīšu zemē - viņš mani paņēma klēpī, aiznesa uz kaut kādu istabu, nolika gultā, pats apgūlās ārmalā un apskāva mani. Un, jo vairāk par to domāju, jo vairāk šķiet, ka dzīve nostāsies savā vietā, kad man būs tas miers, ko tikai vīrietis var sievietei iedot.

8:57pm: Šodienas randiņš izplēnēja. Ne jau tā, bet vienkārši pārcēlās uz svētdienu, kad, iespējams, šeit nemaz nebūšu.
Ir mazliet tā skumji, jo biju cerējusi viņu satikt šonedēļ.
No otras puses - ņemot vērā viņa dvēseles stāvokli - pēc bērēm - nu kurš gan pēc tādiem notikumiem ir savā ādā? Un ņemot vērā manu fizisko stāvokli - šodien nudien būtu ļoti skumjš randiņš.
Tā vietā es biju vannā, izēdu mazo bļodiņu ar halvas saldējumu, izmazgāju matus, zobus, nenoskuvu kājas, iedzēru B vitamīnu un klausījos KK iekš radio.
Šis bija mans vakars, kad man bija jābūt mazliet mīļai pret sevi un jūtu, ka drīz jau slēgšos ārā (:
Atcerējos, ka A. teica par savu kolektīvu un darba nešanu mājās, un tikko nokaunējos, jo vēl joprojām dusmojos uz vienu no manu bērnu mammām, kura šodien kā tāda cāļu māte sadusmojās uz maniem bērniem, jo tie lūk, augšā iedami, pagrūduši viņas bērnu, kas arī ir mans bērns. Ņemot vērā, ka tas puišelis vispār kļūst kašķīgs un niķīgs, kad ierodas mammīte, pieļauju domu, ka nekas tur nebija, vējiņš uzpūta. Tomēr būšu piesardzīgāka, jo kaut kad tas vadzis lūzīs.
Klusums.

2:28pm: Otrā diena ar pretsāpju adatu - jūtos labāk, bet vēl aizvien stīva un dažreiz nikna kā pūķis. Šonedēļ mani nokausē garās darba stundas un stulbi cilvēki. Ārkārtīgi stulbi cilvēki.

Necepšos, ne par ko, tās nav manas problēmas. Kāds varbūt domā, ka stulba esmu es. Lai nu būtu.

Biju pusdienlaikā izskrējusi līdz mājām, viens no maniem puišeļiem piedzīvoja astmas lēkmi, inhalators, protams, viņam nebija un man arī nē - skrēju uz mājām pakaļ. Jocīgi, kā atsevišķās situācijās tieši šī palikšana pie vēsas, aukstas loģikas spēj glāb nu da jebko. Un ko es darītu, ja nedzīvotu gandrīz darbā?

Sēžu starp viņu gultiņām un domāju, ka man šī trakā nedēļa ir jau gandrīz cauri - vēl viena darba diena un tad uz kādu nedēļu vienkārši šeit nebūšu. Jāsaraksta visi papīri, un tā ir mežonīga čupa. Bet pagaidām man jātiek galā ar muguru, tā nedēļa man nepieciešama, lai neviens no B&B nevestu ārā no pacietības, lai vispār prāts atgrieztos normālās sliedēs. Tik daudz nervu aiziet vienkārši ik pēc 5 - 10 minūtēm apsaucot kādu.

Jūtos kā psihopāte skolotāja, bet zinu, ka tāda neesmu - es viņus visus mīlu, visus, tikai šonedēļ viņi ir īpaši daudz un īpaši smagi.

10:09pm: Šodien vienkārši tāda diena, ka pusdienlaikā gandrīz apraudājusies, skrēju uz mājām, jo bija aizdomas, ka mājās ir mans glābējs - recepte pretsāpju zālēm.
Paldies, Dievam, viena tāda patiešam nebaltām dienām bija noglabāta - un dabūjusi zāles, pati sev tās arī iedūru. Vēl 4 dienām ir - bet pēcpusdienā jau jutos maķenīt labāk, ir cerības, ka viegli tikšu cauri. Ja nesanāks, pirmdien došos pakaļ jaunai porcijai.

Tas gan nemainīja manus plānus attiecībā uz G., kurai šovakar bija jāpaliek pie manis - viņa ir tik lieliska. Tik mīļa un smieklīga - vannā vispār nevaldāma, izfīrēja mani no gultas - bet kaut kā uztveru to cerīgi - varbūt dēļi man nāks par labu. Katrā ziņā nosmējusies esmu visu vakaru un viņa viennozīmīgi izglāba manu omu. Mīļums mazais.

A. šodien uzrakstīju tikai vakarā - godīgi pateicu, ka negribēju pa dienu traucēt un ceru, ka viņiem viss kārtībā un viņš ir jau mājās.
Nezinu, kā tieši tas bija jāsaprot, bet viņš teica, ka esot šodien daudz par mani domājis. Neteica, ko tieši un kāpēc, bet man nez kāpēc izklausījās tas viss tādā labā ziņā. Par rītdienu neko nerunājām, viņš arī bija pārāk noguris, lai par to ierunātos.

Dzīvosim, redzēsim, varbūt rīt šajā mājā būs vēl viens ciemiņš (;

10:15pm: Īsāk sakot, šodien tāda diena, ka brokastis, pusdienas un vakariņas apēdu tikko.

Kolēģe atvaļinājumā, ir ko rauties. Es vispār visu uztveru daudz mierīgāk nekā agrāk, bet nu šonedēļ izcili sāp mugura, pat rokas atsākušas tirpt un man nav ne mazākās sajēgas, vai vainīgi ir B&B vai tomēr tā milzu vazāšanās brīvdienās. Vakar nevarēju novingrot pusi no saviem vingrinājumiem un tas par kaut ko liecina. Dzeru vitamīnus, arī B, kam būtu jāatjauno zaudētās nervu šūnas, bet labi - līdz, atvaļinājumam 3 darba dienas, es to varu.

Rīt pie manis paliks viena no manām meitenītēm. Simpātiski. Uz vienu diennakti man atkal būs bērniņš. Ļoti, ļoti jocīgi.

Ar A. runājām par nākamo randiņu, viņam rīt un parīt brīvs - teica, varētu trešdien - saku, nū, nevaru, ja vien viņam nav iebildumu, ka randiņā iesaistās piecgadīgs bērns. Viņš atbildēja, ka tad gan viņam būtu ko pasvīst, bet arī nē neteica (: Mēs domājam, Dievs dara, rīt viņš brauks uz Latgali, kaut kāds radagabals jāglabā... Nu traki, man nekad nav ne jausmas, kas jāsaka, jo esmu 100% droša, ka laiks neko nedziedē.

Ai, man baterija čuš. Personīgā. Vanna, barankas, ūdens un zobu tīrīšana, un gulēt. Lūdzu Dievu kaut aizmigtu un pamostos bez sāpēm.

7:14pm: Šodien pirms iziešanas uz mājām, gāju pie saviem bērniem atvadīties.
Kā parasti, daži uzreiz nolika malā savas spēles un skriešus metās mani apskaut.
Anna man pieglaudās, tad pārsteigta atrāvās, paskatījās uz manu vēderu un jautāja:
- Vai tad tev tur jau iekšā bērniņš?!

Iekšā viss sagriezās. Mana stunda nāk, nespēju vien sagaidīt.

7:25am: Ja ir kaut kāds mūža murgu fails, tad mans laikam sāk aizpildīties - atkal sapnī/murgā redzēju bijušo, arī šoreiz mums bija sekss - tikai šoreiz ar abpusēju piekrišanu un viņš bija tik laipns un beidza manī. Nebiju ne pārsteigta, ne dusmīga, tomēr sajutos maza. Viņš vienkārši noteica, nepaspēju. What a?

Bet es zinu, ka tas vairāk saistīts ar manām mūžīgajām bailēm palikt no viņa stāvoklī un to, ka vakar pirms gulētiešanas A. tomēr pajautāja, kā tad ir bijis.
Īsāk sakot, ceru uz to, ka šīs bailes pāries.

8:41pm: Šodien.

Šodien biju darbā - pastrādāju ar tām lietām, kuras nebiju izdarījusi.
Nebija obligāti, bet pēc nedēļas atvaļinājums, gribas visu puslīdz savākt un sakārtot.

Tad pieteicās A., sākām runāties fb. Sarunājām satikties centrā.
Attapos mazliet vēlu, turklāt uzģērbusi tādu kleitu, kas zem šī mēteļa vienkārši lien uz augšu, jo... es nezinu, kāpēc. Vārdu sakot, gāju pāri vantiniekam un visu laiku domāju, cik slikti ir doties uz randiņu ar pliku dibenu. Pliks jau nebija, šodien apģērbos silti, tomēr mētelis nenosedz dupsi un, ja kleita uzrullējas uz augšu... Īsāk sakot, atpakaļ ceļa man vairs nebija - tāpat jau kavēju.

Viņš gaidīja - bet, protams, ka gaidīja. Aizveda mani uz parku un Andrejostu, ir jau mums kaut kāds savs humors. Joprojām raustīju kleitu uz leju. Smieklīgi, lietus nelija, tikai bija parādījies lielisks vējš, kas patiešām radīja sajūtu, ka esam Liepājā.

Tā nu lūk, runājām, šodien arī daudz klusējām, no Andrejostas atgriezāmies centrā - es neskaitīšu, cik parkiem mēs izgājām cauri - bet manas kājas šajās brīvdienās ir staigājušas līdz debesīm un atpakaļ.

Kas man vēl viņā patīk? Viņš ir vīrietis, kurš paskatās, vai šaurākajā taciņas posmā sievietei būs, kur iziet, ja ejam blakus. Kļūst aizvien atklātāks, jūtu, ka ir daudz stāstāma, bet nekā tāda, kas sāktos ar frāzi "zini, man dārzā tie līķi aprakti..." Nav viņam, nu nav. Man patīk, ka viņš ir izteikti vīrišķīgs, patīk, ka grib parūpēties par mani, mazliet uzmana.

Atpakaļ nācām pāri Akmens tiltam, mazliet nosalām. Biju dilemmas priekšā - tikām līdz punktam A, kur teorētiski bijām runājuši šķirties - bet man ar viņu ir tā, ka īsti prom laist nemaz negribas - jo īpaši tad, ja zinu, ka negaida nekādas tantes un darbi. Vārdu sakot, piedāvāju viņam apsildīties, bet ne pie manis, darbā. Godīgi atzinos, ka negribu vest uz mājām - un ne jau tāpēc, ka šeit apakšveļa mētātos vai trauki izlietnē (tur gan ir katliņš, kurā piededzināju šokolādi), viņš to uztvēra absolūti mierīgi. Sievietes loģika teiktu, ka kaut ko nodomāja, bet pēc vīrieša loģikas - gan jau neko tādu.

Uztaisīju viņam tēju, parādīju darbu. Pasēdējām, parunājām. Par ēšanām un neēšanām. Par darbu - neko sevišķu patiesībā, bet iestājās pilnīgs miers. Karstums un miers - tik nosaluši bijām.

Tad devāmies atpakaļ, gribēju viņu mazliet pavadīt - viņš toties uztraucās, vai negribēju iet mājās. Tomēr pavadīju, savu rajonu tak zinu. Viņš gan arī - ir tāds pilsētas un pilsētas vēstures guru. Un tad mēs atvadījāmies. Stāvot viens otram pretī, diezgan nejaukā krustojumā un tomēr viņš mani apskāva un es viņu... Haha, jūtos, kā tīne, bet tam patiešām ir nozīme - kā viņš uzliek roku uz muguras, piespiež mazliet, kā man jāpastiepjas uz pirkstgaliem, lai viņu samīļotu. Viņš bija ļoti priecīgs par šodienu, vismaz patiešām tāds izskatījās.

Un es arī. Laimīga kā pusaudze nācu mājās. Ja man nebūtu gadsimta aukstumpumpa!, es viņam iedotu buču.

Tāda diena, tādas emocijas. Es zinu.

10:59pm: Šodien bija tik citāda diena.

Rīts iesākās ar milzu sauli gultā - protams, biju pārlaimīga, tomēr ne izgulējusies. Vakar diezgan vēlu atgriezos mājās - šovakar par to domāju - ka vakar mājās biju vēlu... un tāpēc... neatceros vairs to domu, bet nodomāju, ka esmu bijusi veikalos un tāpēc biju vēlu, bet tikko atcerējos, ka pieskatīju puikas, bijām futbolā un tad, kad beidzot biju dabūjusi abus gulēt un atvilkusi elpu, pārradās vecāki un mums bija tāda pedagoģiska saruna. Bērnus audzināt nav tik vienkārši, kā dažiem no malas šķiet.

Nu lūk. Tad gaidīju savu randiņu, noskatījos līdz tam Lake House, kurai ir lielisks skaņu celiņš - vismaz manas ausis mīl ļoti.

Randiņš. Nu tāda milzu, milzu pastaiga pa Ķīpsalu - brīnišķīgi ir tie cilvēki, kuri mēģina koka apbūvi atjaunot, piešķirt jaunas vēsmas un turpina tajās dzīvot. Man vienalga, cik viņi bagāti vai nebagāti, bet skaisti dzīvot nav grēks. Ķīpsala ir tik dažāda - tā uzfrišinātā, sakoptā daļa un tā padzīvojusī daļa, kurai vairs neviens nepievērš uzmanību, vienkārši dzīvo.

Pats A. ieradās ar nokavēšanos, kas man absolūti netraucēja. Redzēju, ka viņš steidzās. Savā mulsumā gandrīz ņēma un apskāva mani, tikai es nobremzēju, jo žestu ar pieglaušanos no sāna un rokas uzlikšanu uz muguras vienkārši neuztvēru tik ātri, cik ātri vajadzēja. Tikai tā sekunde, divas, kad viņa roka man pieskārās - tajā brīdī sapratu, ka ar viņu esmu drošībā un tā ir ļoti laba sajūta. Man vispār patīk, kad mani tā pasargā - pat, ja nav nekāda apdraudējuma, dzīvojam tak miera laikos.

A. ir labs - īsti pat negribas laist viņu projām, kad pienāk tas brīdis. Mazliet gan traucēja tas, ka viņam ik pa brīdim kāds zvanīja vai atsūtīja ziņu, līdz galam viņš tomēr nebija ar mani, to varēja just. Biju klusa kā pelīte, toties viņš sāk atvērties, kļūst vēl interesantāk, novērtēju viņa zināšanas un to, ka viņš ir dzīvesgudrs.

Šķiroties viņš izskatījās savādi, atkal tas mistiskais brīdis, kad nezini, kā atvadīties - ko drīkst, ko nē. Bet, jāatzīst, novērtēju viņu kā cilvēku, kā vīrieti, kurš nemetas uzreiz sievietei virsū - un viņš arī nav no tiem, kurš meklē vienas nakts sakarus - to uzreiz sapratu un tas priecē.

Katrā ziņā vēlme satikties un turpināt runāties ir abpusēja, šoreiz viņš cita starpā ieminējās, ka mēģinās rīt pēcpusdienā būt pilnīgi brīvs, bez tantēm, kuras reizi miljons gados atbrauc uz lielpilsētu un iekāpj nepareizos transportos... un tas mēs satiksimies un dosimies uz Andrejostu.

Ir jānotiek kam labam.
Vēl es mājās braucot nopirku cīgas, vienu izpīpēju - pat nezinu, ko gribēju sev pierādīt, jo taču vairs nepīpēju un nav manos plānos - tāpat jau fiziski dēļ tās pīpēšanas jūtos slikti, tāpēc pārtraucu un šeku reku - nopirku cīgas, vienu izpīpēju, knapi uzkāpu līdz mājām un galu galā izmazgāju cīgas, jo aizmirsu izņemt tās no kabatas. Un tajā brīdī, kad to sapratu, nospriedu - jā, redzi nu, tas nav tikai tavs lēmums, kāds vēl man neļauj čakarēt sevi vēl vairāk. Ir jāgatavojas kam labam, lielam un priecīgam... Visādā ziņā drīz.

8:29pm: Un te nu tās bija - pēcpusdienā aiz neko darīt, nomazgāju logu istabā.
Tad aiz neko darīt nolēmu, ka labāk to darīt šodien nekā vilkt garumā.
Sāku dzēst viņa bildes. Mūsu bildes. Mūsu nav, ir tikai bildes.
Kaut kas palika - tikai bez viņa un bez manis. Tie, kas bija apkārt un joprojām ir svarīgi.
Izdzēsu 5 gadus. Neizdzēsu sākumu, jo tā nav godīgi.
Un tad tās atnāca - sāka birt kā pupas.
Tā kā šodien oficiāli atmetu pīpēšanu, jo nu ir laiks, citādi es lūzīšu; dabūju vīnu.
Lai būtu.
Un dod Dievs izdzēst to viņa balsi, kas tagad skan man galvā: neviens nekad tevi nemīlēs tā kā es.
Kliedzu viņam dvēselē pretī - es mīlu sevi vairāk kā tu jebkad mīlēji.
Īsāk sakot, garstāvoklis mīnusos.