Bija šodien lielā apņemšanās būt darbā līdz melnai naktij un strādāt ar tikpat melnu muti, bet nu piedodiet - sēdēju pie galda, rakstīju savus papīrus un sapratu - tak ne velna, jāraksta tie papīri tad, kad ir iedvesma rakstīt nevis tad, kad saku sev - tev ir jāraksta.

Rakstīju, printēju zaķus kaķus, paralēli FB uzrakstīja M., viņam beidzamās dienas turku armijā - var just, ka ir mazliet pārlaimīgs jau tagad. Parunājāmies par karu un mieru, par to, cik stulbas valdības mums ir, ka sievietes daudz melo un, ka viņš agrāk uzvedies kā suņanagla pakaļā. Pilnīgi neticami, bet viņš noteica, ka tolaik tā izturējies pilnīgi pret visiem, arī pret vismīļākajiem un tuvākajiem draugiem. Veselīgi pasmējāmies par šo un to, nudien esmu priecīga, ka viņš man tāds ir, jo kā gan citādi es vispār būtu tikusi šitik te tālu? Viņš teica, ka šodien tieši es esmu padarījusi viņu ļoti laimīgu, viņš kaut kā manus ironiskos spriedumus uztver veselīgi, neapvainojas, pasmejos, ka viņam vajag vientuļu salu, kur dzīvo tikai gudri cilvēki, gudru un smuku sievieti, kas nekad nemelo - kad tas viss ir tik utopiski un liekams zem day dreaming sadaļas...

Gandrīz vienlaicīgi ar M., FB uzradās arī A. - viņam arī tādas mazas pauzītes starp darbiem - vispār viņš nav tāds cilvēks, kurš baigi sēž pie kompja un kaut ko peras, vai raksta cibā - absolūti nē. Bet te nu es piefiksēju - un jau pirms kāda laika, ka viņš tomēr ir manas pēdējās bildes vai ierakstus redzējis un tad uzraksta kaut ko privāti. Ceturtdien viņš ļoti vēlu bija izlasījis manu vēstuli - tātad interesē, ko uzrakstu. Labi, te nekas nav jāzīlē, tāpat jūtams, ka interesēju un tas ir mazliet jocīgi, jo arvien biežāk nosecinām, ka mums ir kopīgas intereses vai vērtības, vai kopīgas antipātijas pret kaut ko. Man vispār iekšā ieslēdzies tāds miers - vairs negribas darīt sev pāri, pilnīgi šķiet, ka esmu pārslēgusies nākamajā līmenī - nu tajā, kur sevi gribas saudzēt un dot tikai tiem cilvēkiem, kuri absolūti rada miera sajūtu, mīļuma sajūtu. Un A. ir tādas acis, kas vispār stāsta, ka nekad pāri nedarīs...

Šonakt sapnī dzīvoju atkal kojās, tikai tādās, kurās neesmu bijusi. Biju šausmīgi pārgurusi, ar temperatūru un gāju tāda pa garo, garo koridoru. Pēkšņi man blakus parādījās A. 1.83m (Bija tāds puisietis mūsu koju laikos - A. metrs astoņdesmit trīs). Skatās uz mani un jautā - Tev slikti? Bet es nevaru atbildēt, jūtu, ka kritīšu zemē - viņš mani paņēma klēpī, aiznesa uz kaut kādu istabu, nolika gultā, pats apgūlās ārmalā un apskāva mani. Un, jo vairāk par to domāju, jo vairāk šķiet, ka dzīve nostāsies savā vietā, kad man būs tas miers, ko tikai vīrietis var sievietei iedot.