Zelta vidusceļu meklējot

6:02pm: Apzināti nelasu neko no šeit rakstītā.
Ir pagājuši aptuveni divi mēneši, kopš šķiršanās ar turku.
Dažreiz redzu viņu sapņos - parasti viņš ir dusmīgs, par ko nebrīnos, jo ne tikai zemapziņā, bet arī apziņā ticu, ka viņš ir nenormāli dusmīgs uz mani.
K. man uzrakstīja atkārtotu vēstuli, kuras galvenais mesidžs bija par to, ka esmu izdarījusi pareizi un, ka jauniem turku vīriešiem var būt diezgan grūti samierināties, ka viņi tiek pamesti.
Joprojām neko nenožēloju. Vakar, meklējot gan citu bildi, sapratu, ka kompis pilns ar mūsu atvaļinājumu bildēm un es patiešām nesaprotu, vai jādzēš ārā - un, ja jādzēš, tad jau laikam visas, jo kāda jēga atstāt kaut ko, ja tāpat zinu, kas tās par bildēm?
Īsāk sakot, vajag kaut ko darīt, ne tikai izlikties, ka nekā jau nav.

Citu vīriešu sakarā - ir A. Ļoti jauks puisis. Esmu bijusi ar viņu uz vienu randiņu - lietū Arkādija parkā. Tad apkārt Māras dīķim, tad cauri Uzvaras parkam - visu lielo riņķi. Divas stundas lietū, parkos, runājot - kaut kas viņā bija tāds, ka neatlaist. Ļoti savāda sajūta. Pēc skata un ģērbšanās stila varbūt ne īsti manā gaumē, bet to var izkopt, ja akurāt vajag. Acis un skropstas - nu ļoti, ļoti skaistas. Un dvēsele arī, cik varu spriest. Mēs ļoti daudz runājām, ļoti daudz runājam fb, ļoti savādas ir sajūtas un tik ļoti negribas, lai tās ir tādas tāpēc, ka esmu izslāpusi pēc mīlestības. Nu nevis tāpēc, ka esmu izslāpusi, bet tāpēc, ka varbūt tieši viņš ir tas cilvēks, kurš maina manu dzīvi - un jācer, ka viņam nav dārzā norakti līķi - tik pārāk labs viņš brīžiem šķiet.

Īsāk sakot, īsti nezinu, kas notiek, bet ļoti ticu, ka uz labu tas viss.

10:09pm: Golden age tomēr pierāda, ka esmu joprojām spējīga kļūdīties.
Ne šādā kontekstā, bet ieliku iepazīšanās sludinājumu.
Ir atbildes, reakcija. Viens randiņš. Viens puisis, kuru gribētos patiešām iepazīt tuvāk, bet kaut kas arī ar viņu nav.
Nezinu, nezinu.
Ar vienu vīrieti biju uz randiņu - tas bija vērtīgi, lai celtu pašapziņu - atziņas - nerunāt tik daudz (no stresa?), labāk paklusēt, neiesaistīties nekādās diskusijās pēc randiņa par neķītriem tematiem - mana kļūda.
Tad raksta jauni puiši, ar kuriem man nudien nav sajēga - kas tieši jādara. Vecuma barjera?
Raksta perversi vīrieši - vai tādi, kuri vēlas būt perversi, bet ikdienā īsti nesanāk.
Raksta tādi, kuriem man jāzvana pašai. Paldies.
Jeij bogu - pat par savām kristībām nespēju mācītājam piezvanīt.
Īsāk sakot, ir divi puiši ar kuriem iesākās laba sarakste, vienu gribētu satikt un parunāt dzīvē, tikai viņš šobrīd mani nolicis uz pauzes un galvā uzreiz milzum daudz lieku jautājumu, kuriem tur nav jābūt.
Otrs puisis - visnotaļ interesants, tomēr laikam ne manā gaumē, ja ko tādu vispār var pēc sarakstes pateikt.
Bija vēl viens - esmu godīga pret sevi - nobaidīja bilde. Zinu, cik slikti tā vērtēt cilvēku, bet vispār man šķiet, ka dzīvē ir tā - vai nu Tev cilvēks patīk pēc izskata un Tu ar viņu komunicē, nav starpība, puisis vai meitene, vai arīdzan Tu ieraugi cilvēku un saproti, ka nebūs, nestrādā.
Esmu sekla, lai nu būtu, ja būtu, bet man nav jārunā ar visiem pasaules cilvēkiem un es drīkstu izvēlēties, nedodot cerības.
Esmu arī negodīga, jo uz vēstulēm ar vienu teikumu tajās, neatbildu. Par ko tad vispār runāt, ja cilvēks par sevi neko nespēj pateikt.
Varbūt tas ir tāpat kā ar manu mācītāju - nevaru viņam piezvanīt, jo redzēs cauri - nosauks visus manus grēkus skaļi... Es nezinu.
Katrā ziņā to vajadzēja izdarīt - ielikt sludinājumu, lai vispār saprastu, no kura gala rakt.
Vienlaicīgi FB vienu dienu "parunājos" ar savu koju laiku mīlestību - pastāstīju, kā mums meitenēm iet, viņš par sevi un abi bijām laimīgi - tik maz vajag cilvēkiem - tikt uzklausītiem, saprastiem un pieņemtiem.
Nezinu. Rakšu jau, protams, tālāk.

12:49am: Golden age ir sagaidīts.
Vīns labi līst iekšā, tāpat kā lietus šobrīd. Pagalmā pīpējot, domāju par pirmo silto lietu, kad ir tas klikšķis un ir prieks izlīt līdz apakšbiksītēm.
Rīt būšu laba, ļoti laba - un tik ļoti gribas iepriecināt gan A., gan sevi - lai tas notiek ar baltu rotām.
A. man vispār ir malacis, tik ļoti aizkustināta nebiju jutusies sen. Uz mirkli aizmirsu visu uz pasaules.
Vakar kanālmalā sadedzinājām bildes. Raganisks žests vai tā ir, ja mājās ir centrālā apkure.
Nezinu, vai tiešām palika vieglāk, jo kompis tik un tā pilns ar bildēm.
Vai vajadzēja dedzināt arī to - un galvu?
Es pateicos viņam par visu, ko viņš man deva, palaidu sevi brīvībā un novēlēju viņam atrast mieru.
Jūtos labi.
Noskatījos Modris, klausos mūziku no filmas - un lietu. Lēcas noteikti jau pielipušas smadzenēm.
Vasarā braukšu uz turieni, dzeršu ļoti daudz vīna, klaiņošu, ļaušu, lai mani glezno, smiešos - mamma iebilda, ka citu variantu arī nav - kur gan es dotos. Tikai šoreiz ir citādi. Ir neviltots prieks jau no domas vien - gluži tāpat, kā toreiz, kad braucu ciemos - tā bija tikai viena reize, brīnišķīgu mirkļu pilnas dienas.
Es meloju sev pārāk ilgi un K. par to palika nikns.
Golden age, esi labs!

7:21pm: Mana vienīgā kļūda laikam bija doma par to, ka mums jau viss kārtībā.
Ir pagājušas divas nedēļas, neesmu ne īsti raudājusi pēc tā vakara, vai jutusies slikti, izņemot vakardienu, kad pa žižņi laikam izpaudās kaut kāds vēdera vīruss.
Viņš uzrakstīja man rindkopu fb. Esot pagājušas divas nedēļas, no manis ne ziņas, ne miņas, tātad gredzenu varot mest Daugavā, dzīvot laimīgi tā, kā esmu iedomājusies par labu esam. Neesmu vairs viņam nekas, to apliecina pārtrauktā draudzība. Nu, lūdzu, stāsti vēl, ka esi izaudzis.
Uzrāva dusmas.
No vienas puses, saprotu - iespējams, nav viegli redzēt, kā es turpinu dzīvot - jo, ko gan citu? Nejūtos tā, lai mestos Daugavā pati, gredzenu arī nemetīšu.
No otras puses, vai tiešām nevar uzvesties kā pieaudzis cilvēks un mēģināt samierināties, netaisot drāmu.
Uzrakstīju, ka tad nudien ne tikai no fb, bet arī no pasaules, lai izdzēš mani, ka tā paliks vieglāk noteikti.
Jūtos slikti dēļ vīrusa, un viņš pamanās to visu padarīt vēl grūtāku. Es neskaitu laiku, nedomāju, ka divas nedēļas ir pietiekams laika posms, lai izvērtētu par un pret - vai viņš tiešām gaidīja, ka lūgšu viņam piedošanu un mēs atkal būsim kopā? Tieši kādā veidā tam būtu jānotiek?!
Nejūtos tā, ka vēl gribētu, lai viņš man pieskaras, bet es no visas sirds gribētu ar viņu pēc kāda laika izrunāties un varbūt tad viņš mani saprastu. Varbūt arī nē. Varbūt arī nevajag.
Kaut kas reizē skaists un smags šajā dzīvē ir noslēdzies un man visa dzīve priekšā.

8:16pm: Vakar pusotru stundu skypā smējos kopā ar savu labāko turku draudzeni.
Runājām par nopietnām lietām, notikumiem - vēl aizvien saprotam viena otru no pusvārda un skaipošanās uzdzina neprātīgas ilgas pēc laikiem, kad varējām satikties klātienē, apsēsties, dzert tēju, pīpēt un runāties, runāties, runāties. Pēdējās reizēs, esot Stambulā, man vienmēr blakus bija viņš, līdz ar to tāda īstā mūsu saruna pēdējo reizi notika neilgi pēc tam, kad E. bija bildinājis mani.
Neprātīgi priecājos, ka mēs vakar vienkārši apsēdāmies un smējāmies. Viņa man lika nejusties vainīgai, nepārdzīvot, jo tā dzīvē notiek un viss ir kārtībā. Mammai un tētim mēs, protams, vēl neko nestāstīsim, kādā citā reizē un es no visas sirds ceru, ka šovasar mums visiem atkal izdosies satikties.
Esmu pateicīga par saviem draugiem.

7:19pm: Nu jau lielā vētra ir pāri.
Bija asaru plūdi - bija sirdsapziņas pārmetumi.
Vēl joprojām kaut kur iekšā kaut kas gruzd. Tāda sāpe, jo man šķiet, ka nav piedodami salauzt cita cilvēka dzīvi, pasakot, ka nē, es tomēr nevēlos būt kopā ar Tevi, dzemdēt Tavus bērnus, veidot dzīvi un mājas kopā ar Tevi - es zinu, ka daudz sliktāk ir precēties un šķirties - pieredze rāda, ka tikai retais pāris to var izdarīt civilizēti un tagad es esmu tā, kura to nodarīja citam cilvēkam.
Es neaizmirsīšu viņa seju.
Ar laiku aizmirsīšu, jā.
Izvairos no saviem draugiem, apzināti, jo negribu nevienam neko skaidrot, lai gan zinu, ka sapratīs. Esmu nogriezusi matus, novilkusi un nolikusi gredzenu - viņam atpakaļ to nevajag, teica, lai metu Daugavā - šeit viņš nonāk pretrunās, jo pēc mūsu sarunas uzrakstīja garu vēstuli, kurā lūdza vēlreiz par visu padomāt - viņš realizēšot savus plānus un tad jautāšot man vēlreiz... Jo mīlestība tā nevar pāriet, viņam nekas neesot mainījies. Mīlestība var pāriet. Šoreiz var.
Es domās lūdzu viņam piedošanu un gaidu, kad man tiks piedots. Par visu.

10:07pm: Biju to izdomājusi jau kādu laiciņu iepriekš. Ne gluži izdomājusi, drīzāk atkal sapratusi.
Reiz jau aizbēgu no šīs pasaules - kad negribējās standartā kā visiem.
Daži no maniem klasesbiedriem precējušies jau otro reizi un dažai bērni katrs no sava tēva.
Man būs 27 gadi, 4 no tiem esmu veltījusi attāluma attiecībām un šobrīd grasos atsaukt saderināšanos.
Vajadzētu Anonīmo maitu klubu. Lai gan ticu, ka katrai sievietei tāds ir prātā.
Es pat nejūtos kā maita. Ja nu vienīgi faktā, ka mans saderinātais vēl par šo lēmumu nezina un nav varējis pierādīt, ka lēmums ir ačgārns.
Esmu pārsteidzoši mierīga. Saprotot, cik daudz laika un enerģijas, jūtu un sajūtu mūsu attiecībās ir ieguldīts, cik lieli soļi šurpu turpu ir sperti un, ka man draud reāla iespēja sačakarēt savu karmu vēl vairāk... Esmu pārāk mierīga.
Daudz domāju, ka nenodarīt pāri viņam - tas nav iespējams, ņemot vērā visus viņa plānus attiecībā uz mums.
Bet zinu, ka speru pareizo soli. Es neesmu tā, kuras ceļu esmu grasījusies iet.

Puņķaini vēlāki ieraksti, iespējams, sekos, jo tāda jau ir maitas cena - sāpināt un justies sāpinātai.

10:30pm: Pieskatu divus mazos, kuri nu jau skaisti čuč - skriešana gandrīz piecu stundu garumā, dzenājot dažādas bumbiņas - hokejs (iekštelpās un bez ledus), florbols, basketbols, ķeršanas spēle - esmu pārlaimīga, ka nebija futbols... Nokausēta.
Toties to atsver viena mazā ierāpšanās klēpī un skaists: es tevi mīlu.
Šajā ziņā man dzīvē veicies - vienmēr ir kāds tāds ķipars, kurš atklāj visu ko par mani domā - un visbiežāk tā ir laba emocija, tāpēc visumā man ir cerība, ka patiesībā jau neesmu nemaz tik slikts cilvēks. Vairāk pret sevi, jā, bet ne pret viņiem. Viņi ir manas mūžīgās baterijas.
Skaitu dienas līdz dienai, kad aizvēršu tagadējā dzīvokļa durvis un atvēršu jaunā dzīvokļa durvis. Mans mini, mans mīļais labais mini. Kaut gan no otras puses - ir mazliet bail, ka nenojūdzos pilnībā. Bet tad jau būs pavasaris, es saku, pavasaris. Ričuks, parks, tilts, dambis...
Ārā pūš. 9. stāvā to jūt patiešām skaļi. Labi, 10.
Iešu tagad vannā. Smieklīgi, un tomēr. 5 stundu treniņš (:

9:14pm: Vakardien mīļais sagandēja man savu dzimšanas dienu - jo es neiedomājos nakts vidū pamosties un nosūtīt viņam apsveikumu pirmā - citi gan to esot paspējuši, tikai es kā susurs čučēju...
Izrunājāmies krustu šķērsu skypā, it kā visu atrisinājām, jo, manuprāt, ir nebūtiski, kurš pirmais vai nepirmais Tevi apsveic jebkādos svētkos. Nākotni nezīlēšu, bet, ja mums lemts vēl viens gads kopā, šito vajadzēs atcerēties.
Vienu dzimšanas dienu jau sagandēju, toreiz nepateicu to, ko viņš tik ļoti bija gaidījis, lai gan dāvana pati par to liecināja. Toreiz viņš apvainojās un izspērās no istabas neko nepaskaidrojot. Lūk, mentalitāte. Paliku, kā muļķīte, nesaprotot, ko esmu nepareizi izdarījusi. Izrādījās, ka viņš gaidīja, ka atzīšos mīlestībā. Pēc nedēļas tas notika. Kā šodien atceros. Svešā valodā izrunāts "es tevi mīlu!" toreiz likās tik savāds teikums, lai gan nedēļas laikā biju atskārtusi, ka tas patiešām ir noticis - plika (haha) fiziskā pievilkšanās un tuvības meklējumi bija vainagojušies ar mīlestību.

Un tad šorīt notika kaut kas, ko joprojām nesaprotu vai izliekos nesaprotam - pieņemu, ka fotogrāfija, kur sniegā kāds uzrakstījis manu vārdu (turklāt formā, kas nozīmē, ka esmu viņa), vienu no burtiem uzzīmējot kā sirsniņu, nozīmē mazliet vairāk kā draudzību, kas izrietējusi no ne visai veiksmīga pirmā kontakta - toreiz viņš, krietnais kareivis, mani ne pa jokam pārbaudīja, runājot ar mani valodā, kuru nesaprotu, smejoties un aizejot. Atceros, ka vienu otru reizi knapi valdīdama asaras, klusi ar sevi sarunājos latviski. Viņš ir cilvēks, kuru iepazinu tikai prom braucot, jo tieši viņš mani toreiz nogādāja lidostā - paliku pie viņa bulgāru ģimenes pa nakti, kas vispār ir diezgan neierasti, ņemot vērā, ka nebijām precējušies un viņš mani vienmēr apcēla. Viņa māsa toreiz bija apzināti norīkota gulēt ar mani vienā istabā, jo tādu iespēju, ka mēs varētu būt loveri, vajadzēja izslēgt uzreiz.
Viņš ir tas cilvēks, kura dēļ uz Turciju devos otro reizi - lai strādātu un iemācītos valodu. Kad biju to izdarījusi, viņš nespēja tam noticēt - grūti iedomāties laimīgāku cilvēku, bet ne jau valodas dēļ. Toreiz ļoti maz satiku viņu, burtiski pēdējā brīdī un tad es atkal atlidoju mājās. Pēc tam reizi gadā esam tikušies, bet regulāri sazināmies fb, ļoti pārdzīvoju viņa kļūšanu par krietno kareivi, jo tur tā nav nekāda medus maizīte.
Pēc armijas viņš solās piepildīt savu sapni un ceļot - uz Eiropu, Sanktpēterburgu, Maskavu. Atbraukt pie manis.
Bet tas tik un tā nemaina faktu par fotogrāfiju ar manu vārdu un sirsniņu. Atjokoju, pavilku viņu uz zoba, bet ne - viela pārdomām visai dienai, jo patiešām atsakos saprast, kāda šajai fotogrāfijai ir īstā nozīme. Negribu neko sabojāt, jo vīrieši un sievietes jau vispār nemēdzot būt draugi, un es esmu piedzīvojusi robežu pārkāpšanu jau vairākas reizes. Parasti tas nebeidzas laimīgi.

Savam saderinātajam gan, protams, neko neteicu - viņš šito gājienu nesaprastu, ņemot vērā, ka viņam krietnais kareivis ne pārāk simpatizē, kaut vai tā paša iemesla dēļ, ka viņu dzimto valodu esmu apguvusi kareivja dēļ... Īsāk sakot, jāgaida, ko rītdiena nesīs...

7:21pm: Nu ko.
Jauno gadu sagaidījām godam, ar klusēšanu pie Spoku koka un jūras krākšanu piecas minūtes pēc uguņošanas.
Biju pateicīga, ka sagaidīju Jauno gadu kopā ar labiem draugiem, smieklos un, protams, ar neskaitāmiem šampiņiem, kas šoreiz vairāk izlija nekā ielija iekšā.
Jaunā gada apņemšanās - īsti nav, tikai divas trīs tādas - galvenais, lai gads ir labāks nekā iepriekšējais. Vēl noteikti jāpārvācas uz jauno mītni janvāra beigās un jāapgūst gan teritorija, gan jauni ieradumi. Jāatver krājkonts.
Šodien galva aizdomīgi viegla, gribas kulināri paeksperimentēt, bet nakts piedzīvojumi, rīts un mājupceļš baigi neiejūsmina celties - pat pēc svētkiem smirdošo drēbju mazgāšana nolikta malā.
Šogad arī beidzot gribētu sakārtot savu privāto dzīvi - vai nu, vai nu.
Īsti nezinu, kādas ir tās sajūtas, bet kaut kas līdzīgs ir noticis arī pirms gada - iespējams, pie vainas tumšie ziemas vakari. Īsti nezinu, ko gribu.
Tagad tikai atpūsties...

7:22pm: Esmu atpakaļ mājās. Kefīrs un Frīda bija mani sabiedrotie, pirms 10 minūtēm abi beidzās.
Pa ceļam uz Rīgu mašīnā dauzījos ar māsas mazo, atkal kaut kur iedūra - kad man tāds būs un vai būs.
Tikusi līdz dzīvoklim atskārtu, ka nav nemaz tik slikti. Nu nav.
Pie veikala uzpīpēju pirmo cīgu šajās brīvdienās un tās bija garas.
Nolamāju sevi. Kamēr citi savu likteni nevar ietekmēt, tik vien kā var nepadoties, citi atkal nekautrīgi pērk veikalā cigaretes un notriec tās tikpat viegli kā... Nezinu, ko.
M. dienē armijā un kaut kādos mistiskos mirkļos man fb raksta un jautā: vai Tu jau atmeti pīpēšanu? Meitenēm jāsmaržo pēc puķēm, nevis pēc dūmiem.
Kādā brīdī es atkal būšu par to stiprāka, bet pagaidām... Tas ir laiks man, laiks, kad pati sevi mazliet nogalinu.
Bet citādāk. Sliecos apdomāt šo gadu, lai Jaungada naktī Fonteinā nesāktos asaru plūdi - gads ir bijis pietiekami garš, lai notiktu arī kas labs, vai tad nē?
Šogad mēs pārvācāmies. Vienreiz pati, otrreiz ar darbu. Tas ir labi.
Šogad es iemācīju diviem bērniem lasīt. Pārējiem arī šis un tas tika. Tas ir labi.
Šogad A. palika stāvoklī. Tas ir labi.
Piedzima daudz bērniņu - daudz, daudz - nu nopietni - kādi septiņi, astoņi... Zirdziņi. Tas ir super labi.
Nebija jāiet ne uz augstskolu, ne kursiem - ne tikai labi, bet fantastiski.
Vasarā uz trim nedēļām pie manis bija viņš. Tas bija neparasti un labi. Tagad labi.
Nerēķināšu neko laikā.
Man joprojām ir lieliski draugi - ļoti lieliski labi labiņi draugi.
Atradu jaunas mājas - tās gan tikai jaunajā gadā, bet nu tomēr - labi, labi, labi.
Uzklausīju brāli un uzticējos viņam - arī tas ir labi.
Daudz biju laukos un dabā - tas ir labi.
Ir, ir, ir tas labais, ir.
Tikai svaru kausā ar lielajiem notikumiem šogad, tas labais maķenīt uzlec gaisā un tur arī paliek - grūti pamanīt tāpat kā zvaigznes Rīgas debesīs.
Esmu pateicīga, ka par spīti lielajam kritienam un traumām, tētis izdzīvoja un joprojām ir ar mums, tikpat traks kā agrāk, tikai nu jau citā kvalitātē. Būtu skābi, ja šajā vecumā paliktu bez viņa.
Esmu pateicīga, ka Dieviņš nosargāja arī V., kaut arī viņa traumas ir nedziedināmas un tām ir zināmas sekas, piemēram, paralīze.
Gribētos ticēt un lūgt, lai nākamais gads mums nes vairāk drošības un prieka, vairāk mīlestības un spēka.
Gaidu savu mīļo. Ir jau vakars, cerams, viņš nebūs pārāk vēlu...

9:18pm: Ir tāda sajūta, ka nepieciešams atgriezties Rīgā.
Lai arī laukos ir labi, sniegs snieg un vispār baigā romanķika, bet laikam jau tieši tas man dzen virsū domas par to, kas vispār ar mani notiek.
Iepērku un saņemu visādas lietas jaunajai dzīvesvietai un šodien, brienot pa taciņu nodomāju, õ. Beidzot man būs tā sajūta, ka tās ir manas mājas, kur vakaros atgriežos... Šķiet, ka mēnesis, kas vēl priekšā vecajās Rīgās mājās, vienkārši jāpārdzīvo. Tas viss paiet tik ātri, tas ir tikai laiks.
Un savās mājās es būšu noteicēja par visu. Šķiet, ka tas ienes miera domu. Būs savs kaktiņš, būs mierīgāka dzīve. Būs mierīgāka dzīve, būs vairāk laika piestrādāt pie mīlestības.
Tas stāv prātā. Ka vecos laikos cilvēki mācījās saplīsušās lietas labot, nevis kā mūsdienās - izmest un iegādāties jaunu.
Un vēl vecmāmiņas Ziemassvētku vakara atelpa - pēc vectētiņa nāves un tas ir gandrīz pirms 10 gadiem, viņa nopietni aizrāvusies ar alkoholu - arguments, neviens jau nemanīja, ka viņa pērk un cik daudz iedzer... Es atceros, cik viss toreiz šķita slikti un varu iedomāties, ka pati tādā emocionālā sabrukumā izvēlētos vieglāko ceļu - man kauns tikai par to, ka toreiz biju vēl pa pusei bērns un pat neiedomājos, ka tā varētu būt.
Cik dažādi cilvēki pārdzīvo. Cik dažādi ķepurojās ārā. Cik reizēm viegli ir padoties.
Un tad es domāju par V., cik ļoti tagad ir jānotic, ka E. nepadosies un viņi kopā tiks tālu prom no šīs nelaimes. Jo kaut kā man šķiet, ka vieglāk pieņemt nāvi, nekā to, ka visa jūsu kopīgi saplānotā dzīve nebūs tādā, kā plānā. Nav un nebūs. Un tas apjaušu, ka mīlestība patiesībā ir stipra un, ka tās patiesībā ir īslaicīgas grūtības, kuru pārvarēšanai nevajag ne alkoholu, ne citas atkarības, ja vien tu esi stiprs un tiešām esi gatavs būt kopā ar otru gan priekos, gan bēdās.

1:44am: Banāli.
Lauku zaļā vannasistaba man tikko atsauca atmiņā nakti, kad zaudēju nevainību.
Es saku, pasmejies, pasmejies.
Man toreiz bija ieplīsusi zeķbikse, man bija tāds kauns par to, ka pašrocīgi sāku izģērbties...
Godīgi sakot, bija diezgan traģiski, ņemot vērā, ka tā bija mana pirmā reize, viņš bija savā teritorijā, kaut arī mīļš. No vienas puses, tas bija ļoti romantiski, no otras puses - kur bija mans prāts? Tagad viņš ir pa pusei jau starptautiski atzīts mākslinieks un tas ir nekas, ka viņa gleznas jau toreiz bija egocentriskas, reizēm redzu viņu fb un pilnīgi nekas nenotrīs, jo atcerēties to ņemšanos un viņa mazo krāniņu man liek tikai zaļas vannasistabas.
Otrā rītā aizlaidos, ievilkusi basas kājas pusgarajos zābakos. Zeķubikses ar ieplīsušo caurumu es izmetu atkritumu urnā uz ielas...
Nekad neesmu uzskatījusi sevi par baigo princesi - nu to, kuru visi grib. Drīzāk jau esmu tā, kuru beigās kāds apprecēs, jo vienkārši tā vajadzēs. Bet kaut kā jūtu milzīgu atšķirību starp bērnu pirms sešiem gadiem un sievieti šodien. Varbūt tas ir viņa nopelns, kaut gan vispār mūsu attiecības reti kurš uzskata par normālām vai veselīgām, vai kādām tur vēl. Nav arī būtiski. Ar viņu esmu atklājusi sevi, to, kas man patīk un to, ko man patīk dot viņam. Baigi kaut kas ir savilcies, šodien vakarā attapos, ka visu dienu neesmu viņam ne nieka sms uzrakstījusi, pilnīgi atslābusi. Jūtos... Nu tā. No vienas puses, it kā to nevajadzētu pārdzīvot, no otras puses - kas es viņam tāda esmu, lai tā darītu pāri. Nevaru aizmirst mūsu sarunu uz dambja un viena daļa manis saka, nē, saņemies, bet otra, nu davai, riskē un izbeidz to. Un tad ierunājās tā riebīgā balstiņa - helõ, kurš tad vēl tevi tā mīlēs?

Bet vai jautājums ir par to. Varbūt man drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu par to, vai es viņu vispār vēl mīlu?
Gribas sev nepiesieties un Jaungadu pavadīt kā aizņemtai, laimīgai sievietītei.

5:46pm: Nu ko.
Ziemassvētku vakars aizvadīts.
Vakardiena sākās otrdienā, kad pēc bērnu eglītes atļāvāmies apsēsties turpat virtuvē uz grīdas un iedzert šņabi. Jā, skolotāja ir cilvēks. Jā, var iedzert šņabi. Jā, var iziet pagalmā un uzsmēķēt. Tas viss rada nevis Ziemassvētku garu, jo neizklausās jau pārāk romantiski - učilka, šnabis un cigarete, bet gan totālas brīvības sajūtu - godam tak nopelnīts tas mirklis atpūtas, tas mirklis brīvības...
Vakardien, pa ceļam pie omītes, izskrēju caur vietējām bodēm - gribējās iešaut sev galvā un nosolīties savu kāju vietējā miesta veikalā vairs nespert. Tas beidzās ar to, ka parādījusi vidējo pirkstu ļoti pretīgai kompānijai, aizbraucu dusmīga pie omītes.
Ziemassvētku vakarā iedzēru vīnu, tā kārtīgi un skaisti, ņemos ar bērniem un salātiem, ēdu daudz un garšīgi. Tipiski. Biju diezgan ironiska un riebīgi jokoju. Neko darīt. Mani ironiskie jociņi ir jau tautā ievēroti - kā N. teica, ja es nebūtu viņas draudzene, viņa jau sen mani būtu nožmiegusi par tiem. Labi, ne par to stāsts - Ziemassvētki ir prieka laiks, bet, kad galva piebāzta ar sūdiem, ir baigi grūti novērtēt visu to, kas ir apkārt un to lieliski pierāda pieaugušie, kas nevar ieklausīties bērnu skaitītajos dzejolīšos un nevar vienkārši neņemt visu galvā.
V. tika atvests mājās, guļošs un ar temperatūru. Slimnīcā ļāvuši izvēlēties pašam - braukt mājās vai uz mājām tuvāku slimnīcu. Tas beidzās ar ātro saukšanu naktī un braukšanu atpakaļ uz Stradiņiem. Ārsti neiejūtīgi burkšķējuši par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, jo pēc vairāku stundu izmeklējumiem neko nav atraduši, bet nu - cilvēk, mīļais, protams, ka spiežot uz jūtiņām, Ziemassvētkus gribētos pavadīt mājās, vienalga, pat komā. Un tad tā sajūta ir vēl skābāka, jo izrādās, esi pārvērtējis sevi un vispār, tas ir solis atpakaļ, jo tāpat jau nav viegli.
Nerunāju ar mīļo. Kaut kas ir izslēdzies. Kad esmu šeit, nejūtos tā, lai varētu ar viņu runāt.
Vispār, ja esmu godīga pret sevi, pieķēru sevi pie domām par citu, jā, pat citiem, un godavārds, ja gredzens tomēr būs jāmet Daugavā, es jutīšos, ka pēdējais mēsls. Bet man tik ļoti gribas, lai tā nav - jo es nezinu nevienu citu, kurš par mani rūpētos vairāk. Es negribu mocīties sirdsapziņas pārmetumos, bet negribu arī tramdīt viņu, stāstot to, par ko neesmu pārliecināta šobrīd. Kas tev ir, nu kas?

9:03pm: meh.
Dzīve mainās pa mirkļiem.
Kāds vairs nekad nevarēs staigāt.
Kāds meklē jaunas mājas.
Tas, protams, ir nesalīdzināmi, bet tā ir mana jaunā rūpe - vismaz ir par ko dusmoties un par ko domāt.
L. nebiju neko solījusi, ņemot vērā, ka pēc Jaungada tiek paaugstināta īre, vakar drosmīgi (vai gluži pretēji - diezgan gļēvi) uzrakstīju vēstuli, tā un tā, janvāra beigās došos prom no šejienes. Tas nekas, ka nav kur dzīvot. Vēl nav. Pusotra mēneša laikā taču varu atrast pieņemamu dzīves telpu un, ja vajag, arī kaimiņus.
Pētīju pieejamos variantus netā, uzdūros savas šī brīža istabas bildēm.
L. ir bijusi tik laipna, ka bez manas atļaujas ir atļāvusi brālim ienākt manā istabā un visu sabildēt. WtF? Tik pat labi, man te varēja stāvēt visās malās veša un tā - jūtos dusmīga par šo ielaušanos vēl tagad, lai gan ar vienu smadzeņu puslodi saprotu, ka tas ir likumsakarīgi. Bet nu - davai, atsūti ziņu, pabrīdini, es visu varu savākt un arī nofočēt, ja vajag. Kas tev ir? Neesi domājusi, ka pieauguši cilvēki tā dara?
Es darītu.
Labi, visi nav es.
Īsāk sakot, ātrāk prom no šejienes un uzmanīgāk ar cilvēkiem.
Tas, protams, nemaina vispārējo garstāvokli. Nu maina, bet pa lielam - tikai dusmošanās par sīkumiem, ja salīdzina ar lielajām pārmaiņām citu dzīvēs. Un tas nav svarīgi, kaut arī kremt.
Fui.

2:56pm: ...
Joprojām nespēju aptvert visu, kas noticis. Joprojām nāk raudiens. Jūtos, kā slapja grīdaslupata, ja tā vispār kaut kā jūtās - pelēka, netīra, slapja un nelaimīga, jo tajā saberzti visas pasaules sūdi...

10:26pm: !
Šovakar ir pilnīgi ciet, nopietni, ko vēl šajā gadā vajadzētu pārdzīvot, ko?

Nav brīnums, ka neviens man neko nestāsta.

Un tik absurda ir sajūta, ka šogad nekā laba vairs nebūs, dzeru moku ar piena lāsīti un man gribas kaukt un visus žēlot.
Vasarā, vakarā, kad izlasīju mammas sms, ka tētis nokritis cauri jumtam un ir reanimācijā... tā šausmīgā apziņa, ka viņš var neizdzīvot... Tas tik ļoti sadragāja manu ticību. Pirmo reizi mūžā man bija patiešām bail un mēs ar brāli klusēdami sēdējām pie mājas uz ietves un pīpējām, pīpējām... Jo nekā cita mēs izdomāt nespējām. Tas laiks man vienmēr liks nodrebēt, tā liepa, tie pelni...
Tētis izķepurojās.
Šodien viņš man izstāstīja, nē, izpļāpājās, ka māsas vīra brālim viss būs labi.
Prasu, kas būs labi?
Bļeģ, neviens nav uzdrošinājies man pateikt, ka viņš ir reanimācijā ar lauztu mugurkaulu un pēc ārstu prognozēm, nekad vairs nestaigās. Vai Tu, kad no rīta ej uz darbu, domā par to, ka tā būs Tava pēdējā, sasodīti pēdējā pastaiga?!
Bļeģ. Man sirds salūzt jau miljono reizi domājot par stipriem vīriešiem, kurus dzīve/neuzmanība noliek pie vietas. Nu, kas ir?! Ja es visu laiku nejustos tā it kā kāds būtu miris - tak nē, reanimācijā guļ, dzīvs, saprot, kas notiek. Bet nestaigās. Jo dakteri var cilvēciņu kā puzli salikt, bet nervus - kas pārtrūcis, tas neatjaunojams... Un, kur gan lai tas vīrietis tagad kļūst stiprs? Sieva?
Redzēju, kā mamma nedēļu laikā nosirmoja, un neko, pilnīgi neko nevarēja pateikt.
Nabaga mazie ķipariņi - viņi var būt laimīgi, ka viņiem joprojām ir tētis, jo es esmu - ka mans tētis izdzīvoja, jo varēja būt, ka nē. Ir pārāk daudz kā un kāpēc?, sliecos pat ieiet baznīcā pie darba un pasēdēt - un man nav ne konfesija, ne ticība... Ko tas mums māca?
Es gribu, lai visi ir sveiki un veseli, un pamosties mierā bez visa šī. Lai tas nebūtu noticis...

4:56pm: Domas
Galvā šaudās miljoniem domu. Miegs ir nepietiekams, brīžiem caurs, brīžiem pārsātināts ar visu notiekošo.

Speciālista paziņojums, bildes un diagnozes atšifrējums zīmējumos, mātes Gūgles sniegtā teorētiskā informācija un dzīve kaut kādā sekundē sagriezusies kājām gaisā. Es zinu, ka būtu jāiet atpakaļ pie speciālista, kurš varētu atbildēt uz maniem jautājumiem - bet te uzreiz ir nākamais līmenis priekšā - šie visi gadījumi ir tik atšķirīgi, kā gan ir iespējams prognozēt, kā notiks manā gadījumā un pat, ja tā nav mirstamā kaite, tā noteikti ievaino.

Īpaši, ja auklējos ar māsas mazajiem un mazākais naktī vienkārši pieglaužas, ķersta ausi miegā un vienīgā doma, kas ir prātā - tikai neraudi, mazais.

Es pat sāku domāt, ka mans darbs saistīts ar bērniem tieši tāpēc, ka kāds jau sen ir zinājis - viņa nevarēs iznēsāt bērnu, ķipa no sērijas - ja viņai pašai nevar būt bērnu, lai tad ir viņiem laba skolotāja. Bet, velns parāvis, tas nav nekāds attaisnojums. Es skaidri zinu, ka vienīgais, ko no padsmit gadu vecuma esmu zinājusi - man būs bērni.

Tagad, kad man ir vīrietis, kurš vēlās to pašu un mīl mani... Mīl mani tādu, kāda esmu - pieņem līdz pēdējam, ar visiem defektiem un efektiem... Domāju būt godīga un atklāju pēdējo dienu notikumus un atklājumus. Tas noteikti nav vienas dienas jautājums, lai izlemtu, kas ir prioritāte - mīļotais cilvēks vai iespējamie bērni. Bet es uzticos un esmu droša, ka, ja nu reiz dzīvē tā ir noticis, mans mīļums būs ar mani. Pat, ja mums nebūs kopīgu bērnu, viņš tik un tā būs ar mani, mīlēs mani un rūpēsies par mani. Un tā ir pēdējā laika vislabākā sajūta, ka man viņš tāds ir. Tāds, kas nomierina un sabužina, pat, ja tas notiek tikai skatoties vienam uz otru. Es mīlu viņu.

7:06pm: kad lidlauks pārāk tālu
Esmu slima. Jau otro dienu drasēju seriālus un filmas, kas man liek neprātīgi ilgoties pēc viņa.
Ačģārni ir slimot, vēl ačgārnāk ir to darīt vienatnē. Un mēs abi to darām katrs savā zemeslodes malā.
Pat simptomi ir līdzīgi.
Kā gan viņu var nemīlēt?!
Vakar runājāmies skaipā, diezgan ilgu laiku šis prieks mums bija izpalicis, jo tagad, kad viņam vairs nav iespēju bumbulēt apkārt un ir jāsāk strādāt, laiks ir ieguvis pilnīgi jaunu nozīmi. Saudzējot viņu, esmu likusi viņam lieko stundu izmantot miegam nevis sarunai ar mani. Un lai. Es zinu, cik ārprātīgi grūti ir sākt strādāt, bet nevaru nojaust, cik ārprātīgi grūti tas ir Stambulā - visa tā burzma, kas man ikdienā patīk, visa tā neprātīgā satiksme, troksnis - viens ir tur būt, pavisam kas cits - strādāt. Es gribu, lai viņš apjauš, ka pieaugušo dzīve nemaz nav tāda medusmaize - kamēr pie visa pierod... Un tajā pašā laikā man gribas viņu pažēlot, jo nesties cauri miljonu pilsētai no viena darba uz otru un agri no rīta vēl uz mājām - no tā var nogurt. Un ne maz.
Un tad man ļoti, ļoti gribas vienkārši iekāpt pie mājas autobusā, aizbraukt līdz lidostai, iečekoties lidojumam un paskatīties uz Rīgu no augšas - tas ir tas pēc kā es šobrīd ilgojos visvairāk - iespējas būt viņam līdzās. Stambula viennozīmīgi ir mana pilsēta, tik bieži to redzu sapņos, reizēm ejot tepat pa ielu noķeru sajūtu, ka esmu Stambulā. Un vēl jo vairāk tagad, kad ar Rīgu saistās viņš - pat darbā ieejot, es atceros viņu tur sēžam. Un tad es vēlos mūža abonementu lidojumiem uz Stambulu un atpakaļ...
Un dzīve tāda ir - šobrīd. Ir brīnišķīgi saprast, cik ļoti viņu vēlos, bet tajā pašā laikā ne mazāk svarīgi ir būt šeit un darīt to, ko daru.
Izņemot, protams, slimošanu. Labāk iekodiet man kājā.

6:47pm: zelta vidusceļa meklējumos
beidzot esmu atgriezusies cibiņā.
dzīve piespiež, nu kaut vai, meklējot zelta vidusceļu. ne jau vienmēr viss ir jāpasaka skaļi. dažreiz vienkārši jāuzraksta un jāatstāj šeit.

diezgan spilgti atceros, kā beidzās iepriekšējā reizē.
pirms lielās prombraukšanas izdzēsu visu. šeit viss bija "piegāzts" ar domām par cilvēku, kurš nebija domāts man.
no vilka bēgu, pie lāča tiku (:
toreiz, toreiz, pirms 4 gadiem dzīvē tā sagrozījās, lai šodien ar gredzenu pirkstā es joprojām nebūtu droša par to, ko daru.
galvenokārt, meklēju zelta vidusceļu.
starp divām pasaulēm, kultūrām, starp atšķirīgiem cilvēkiem, starp darbu un laiku pēc tā, starp draugiem, mīļajiem un tiem, kurus neciešu.
kad ar veselo saprātu ir par īsu, jābeidz runāt, jāsāk rakstīt.
turklāt. ir daudz jāizdara.
tā, liekam jaunu bildi iekšā.