Apzināti nelasu neko no šeit rakstītā.
Ir pagājuši aptuveni divi mēneši, kopš šķiršanās ar turku.
Dažreiz redzu viņu sapņos - parasti viņš ir dusmīgs, par ko nebrīnos, jo ne tikai zemapziņā, bet arī apziņā ticu, ka viņš ir nenormāli dusmīgs uz mani.
K. man uzrakstīja atkārtotu vēstuli, kuras galvenais mesidžs bija par to, ka esmu izdarījusi pareizi un, ka jauniem turku vīriešiem var būt diezgan grūti samierināties, ka viņi tiek pamesti.
Joprojām neko nenožēloju. Vakar, meklējot gan citu bildi, sapratu, ka kompis pilns ar mūsu atvaļinājumu bildēm un es patiešām nesaprotu, vai jādzēš ārā - un, ja jādzēš, tad jau laikam visas, jo kāda jēga atstāt kaut ko, ja tāpat zinu, kas tās par bildēm?
Īsāk sakot, vajag kaut ko darīt, ne tikai izlikties, ka nekā jau nav.

Citu vīriešu sakarā - ir A. Ļoti jauks puisis. Esmu bijusi ar viņu uz vienu randiņu - lietū Arkādija parkā. Tad apkārt Māras dīķim, tad cauri Uzvaras parkam - visu lielo riņķi. Divas stundas lietū, parkos, runājot - kaut kas viņā bija tāds, ka neatlaist. Ļoti savāda sajūta. Pēc skata un ģērbšanās stila varbūt ne īsti manā gaumē, bet to var izkopt, ja akurāt vajag. Acis un skropstas - nu ļoti, ļoti skaistas. Un dvēsele arī, cik varu spriest. Mēs ļoti daudz runājām, ļoti daudz runājam fb, ļoti savādas ir sajūtas un tik ļoti negribas, lai tās ir tādas tāpēc, ka esmu izslāpusi pēc mīlestības. Nu nevis tāpēc, ka esmu izslāpusi, bet tāpēc, ka varbūt tieši viņš ir tas cilvēks, kurš maina manu dzīvi - un jācer, ka viņam nav dārzā norakti līķi - tik pārāk labs viņš brīžiem šķiet.

Īsāk sakot, īsti nezinu, kas notiek, bet ļoti ticu, ka uz labu tas viss.