Biju to izdomājusi jau kādu laiciņu iepriekš. Ne gluži izdomājusi, drīzāk atkal sapratusi.
Reiz jau aizbēgu no šīs pasaules - kad negribējās standartā kā visiem.
Daži no maniem klasesbiedriem precējušies jau otro reizi un dažai bērni katrs no sava tēva.
Man būs 27 gadi, 4 no tiem esmu veltījusi attāluma attiecībām un šobrīd grasos atsaukt saderināšanos.
Vajadzētu Anonīmo maitu klubu. Lai gan ticu, ka katrai sievietei tāds ir prātā.
Es pat nejūtos kā maita. Ja nu vienīgi faktā, ka mans saderinātais vēl par šo lēmumu nezina un nav varējis pierādīt, ka lēmums ir ačgārns.
Esmu pārsteidzoši mierīga. Saprotot, cik daudz laika un enerģijas, jūtu un sajūtu mūsu attiecībās ir ieguldīts, cik lieli soļi šurpu turpu ir sperti un, ka man draud reāla iespēja sačakarēt savu karmu vēl vairāk... Esmu pārāk mierīga.
Daudz domāju, ka nenodarīt pāri viņam - tas nav iespējams, ņemot vērā visus viņa plānus attiecībā uz mums.
Bet zinu, ka speru pareizo soli. Es neesmu tā, kuras ceļu esmu grasījusies iet.

Puņķaini vēlāki ieraksti, iespējams, sekos, jo tāda jau ir maitas cena - sāpināt un justies sāpinātai.