Nu jau lielā vētra ir pāri.
Bija asaru plūdi - bija sirdsapziņas pārmetumi.
Vēl joprojām kaut kur iekšā kaut kas gruzd. Tāda sāpe, jo man šķiet, ka nav piedodami salauzt cita cilvēka dzīvi, pasakot, ka nē, es tomēr nevēlos būt kopā ar Tevi, dzemdēt Tavus bērnus, veidot dzīvi un mājas kopā ar Tevi - es zinu, ka daudz sliktāk ir precēties un šķirties - pieredze rāda, ka tikai retais pāris to var izdarīt civilizēti un tagad es esmu tā, kura to nodarīja citam cilvēkam.
Es neaizmirsīšu viņa seju.
Ar laiku aizmirsīšu, jā.
Izvairos no saviem draugiem, apzināti, jo negribu nevienam neko skaidrot, lai gan zinu, ka sapratīs. Esmu nogriezusi matus, novilkusi un nolikusi gredzenu - viņam atpakaļ to nevajag, teica, lai metu Daugavā - šeit viņš nonāk pretrunās, jo pēc mūsu sarunas uzrakstīja garu vēstuli, kurā lūdza vēlreiz par visu padomāt - viņš realizēšot savus plānus un tad jautāšot man vēlreiz... Jo mīlestība tā nevar pāriet, viņam nekas neesot mainījies. Mīlestība var pāriet. Šoreiz var.
Es domās lūdzu viņam piedošanu un gaidu, kad man tiks piedots. Par visu.