meh.
Dzīve mainās pa mirkļiem.
Kāds vairs nekad nevarēs staigāt.
Kāds meklē jaunas mājas.
Tas, protams, ir nesalīdzināmi, bet tā ir mana jaunā rūpe - vismaz ir par ko dusmoties un par ko domāt.
L. nebiju neko solījusi, ņemot vērā, ka pēc Jaungada tiek paaugstināta īre, vakar drosmīgi (vai gluži pretēji - diezgan gļēvi) uzrakstīju vēstuli, tā un tā, janvāra beigās došos prom no šejienes. Tas nekas, ka nav kur dzīvot. Vēl nav. Pusotra mēneša laikā taču varu atrast pieņemamu dzīves telpu un, ja vajag, arī kaimiņus.
Pētīju pieejamos variantus netā, uzdūros savas šī brīža istabas bildēm.
L. ir bijusi tik laipna, ka bez manas atļaujas ir atļāvusi brālim ienākt manā istabā un visu sabildēt. WtF? Tik pat labi, man te varēja stāvēt visās malās veša un tā - jūtos dusmīga par šo ielaušanos vēl tagad, lai gan ar vienu smadzeņu puslodi saprotu, ka tas ir likumsakarīgi. Bet nu - davai, atsūti ziņu, pabrīdini, es visu varu savākt un arī nofočēt, ja vajag. Kas tev ir? Neesi domājusi, ka pieauguši cilvēki tā dara?
Es darītu.
Labi, visi nav es.
Īsāk sakot, ātrāk prom no šejienes un uzmanīgāk ar cilvēkiem.
Tas, protams, nemaina vispārējo garstāvokli. Nu maina, bet pa lielam - tikai dusmošanās par sīkumiem, ja salīdzina ar lielajām pārmaiņām citu dzīvēs. Un tas nav svarīgi, kaut arī kremt.
Fui.