Vakardien mīļais sagandēja man savu dzimšanas dienu - jo es neiedomājos nakts vidū pamosties un nosūtīt viņam apsveikumu pirmā - citi gan to esot paspējuši, tikai es kā susurs čučēju...
Izrunājāmies krustu šķērsu skypā, it kā visu atrisinājām, jo, manuprāt, ir nebūtiski, kurš pirmais vai nepirmais Tevi apsveic jebkādos svētkos. Nākotni nezīlēšu, bet, ja mums lemts vēl viens gads kopā, šito vajadzēs atcerēties.
Vienu dzimšanas dienu jau sagandēju, toreiz nepateicu to, ko viņš tik ļoti bija gaidījis, lai gan dāvana pati par to liecināja. Toreiz viņš apvainojās un izspērās no istabas neko nepaskaidrojot. Lūk, mentalitāte. Paliku, kā muļķīte, nesaprotot, ko esmu nepareizi izdarījusi. Izrādījās, ka viņš gaidīja, ka atzīšos mīlestībā. Pēc nedēļas tas notika. Kā šodien atceros. Svešā valodā izrunāts "es tevi mīlu!" toreiz likās tik savāds teikums, lai gan nedēļas laikā biju atskārtusi, ka tas patiešām ir noticis - plika (haha) fiziskā pievilkšanās un tuvības meklējumi bija vainagojušies ar mīlestību.

Un tad šorīt notika kaut kas, ko joprojām nesaprotu vai izliekos nesaprotam - pieņemu, ka fotogrāfija, kur sniegā kāds uzrakstījis manu vārdu (turklāt formā, kas nozīmē, ka esmu viņa), vienu no burtiem uzzīmējot kā sirsniņu, nozīmē mazliet vairāk kā draudzību, kas izrietējusi no ne visai veiksmīga pirmā kontakta - toreiz viņš, krietnais kareivis, mani ne pa jokam pārbaudīja, runājot ar mani valodā, kuru nesaprotu, smejoties un aizejot. Atceros, ka vienu otru reizi knapi valdīdama asaras, klusi ar sevi sarunājos latviski. Viņš ir cilvēks, kuru iepazinu tikai prom braucot, jo tieši viņš mani toreiz nogādāja lidostā - paliku pie viņa bulgāru ģimenes pa nakti, kas vispār ir diezgan neierasti, ņemot vērā, ka nebijām precējušies un viņš mani vienmēr apcēla. Viņa māsa toreiz bija apzināti norīkota gulēt ar mani vienā istabā, jo tādu iespēju, ka mēs varētu būt loveri, vajadzēja izslēgt uzreiz.
Viņš ir tas cilvēks, kura dēļ uz Turciju devos otro reizi - lai strādātu un iemācītos valodu. Kad biju to izdarījusi, viņš nespēja tam noticēt - grūti iedomāties laimīgāku cilvēku, bet ne jau valodas dēļ. Toreiz ļoti maz satiku viņu, burtiski pēdējā brīdī un tad es atkal atlidoju mājās. Pēc tam reizi gadā esam tikušies, bet regulāri sazināmies fb, ļoti pārdzīvoju viņa kļūšanu par krietno kareivi, jo tur tā nav nekāda medus maizīte.
Pēc armijas viņš solās piepildīt savu sapni un ceļot - uz Eiropu, Sanktpēterburgu, Maskavu. Atbraukt pie manis.
Bet tas tik un tā nemaina faktu par fotogrāfiju ar manu vārdu un sirsniņu. Atjokoju, pavilku viņu uz zoba, bet ne - viela pārdomām visai dienai, jo patiešām atsakos saprast, kāda šajai fotogrāfijai ir īstā nozīme. Negribu neko sabojāt, jo vīrieši un sievietes jau vispār nemēdzot būt draugi, un es esmu piedzīvojusi robežu pārkāpšanu jau vairākas reizes. Parasti tas nebeidzas laimīgi.

Savam saderinātajam gan, protams, neko neteicu - viņš šito gājienu nesaprastu, ņemot vērā, ka viņam krietnais kareivis ne pārāk simpatizē, kaut vai tā paša iemesla dēļ, ka viņu dzimto valodu esmu apguvusi kareivja dēļ... Īsāk sakot, jāgaida, ko rītdiena nesīs...