Nu ko.
Ziemassvētku vakars aizvadīts.
Vakardiena sākās otrdienā, kad pēc bērnu eglītes atļāvāmies apsēsties turpat virtuvē uz grīdas un iedzert šņabi. Jā, skolotāja ir cilvēks. Jā, var iedzert šņabi. Jā, var iziet pagalmā un uzsmēķēt. Tas viss rada nevis Ziemassvētku garu, jo neizklausās jau pārāk romantiski - učilka, šnabis un cigarete, bet gan totālas brīvības sajūtu - godam tak nopelnīts tas mirklis atpūtas, tas mirklis brīvības...
Vakardien, pa ceļam pie omītes, izskrēju caur vietējām bodēm - gribējās iešaut sev galvā un nosolīties savu kāju vietējā miesta veikalā vairs nespert. Tas beidzās ar to, ka parādījusi vidējo pirkstu ļoti pretīgai kompānijai, aizbraucu dusmīga pie omītes.
Ziemassvētku vakarā iedzēru vīnu, tā kārtīgi un skaisti, ņemos ar bērniem un salātiem, ēdu daudz un garšīgi. Tipiski. Biju diezgan ironiska un riebīgi jokoju. Neko darīt. Mani ironiskie jociņi ir jau tautā ievēroti - kā N. teica, ja es nebūtu viņas draudzene, viņa jau sen mani būtu nožmiegusi par tiem. Labi, ne par to stāsts - Ziemassvētki ir prieka laiks, bet, kad galva piebāzta ar sūdiem, ir baigi grūti novērtēt visu to, kas ir apkārt un to lieliski pierāda pieaugušie, kas nevar ieklausīties bērnu skaitītajos dzejolīšos un nevar vienkārši neņemt visu galvā.
V. tika atvests mājās, guļošs un ar temperatūru. Slimnīcā ļāvuši izvēlēties pašam - braukt mājās vai uz mājām tuvāku slimnīcu. Tas beidzās ar ātro saukšanu naktī un braukšanu atpakaļ uz Stradiņiem. Ārsti neiejūtīgi burkšķējuši par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, jo pēc vairāku stundu izmeklējumiem neko nav atraduši, bet nu - cilvēk, mīļais, protams, ka spiežot uz jūtiņām, Ziemassvētkus gribētos pavadīt mājās, vienalga, pat komā. Un tad tā sajūta ir vēl skābāka, jo izrādās, esi pārvērtējis sevi un vispār, tas ir solis atpakaļ, jo tāpat jau nav viegli.
Nerunāju ar mīļo. Kaut kas ir izslēdzies. Kad esmu šeit, nejūtos tā, lai varētu ar viņu runāt.
Vispār, ja esmu godīga pret sevi, pieķēru sevi pie domām par citu, jā, pat citiem, un godavārds, ja gredzens tomēr būs jāmet Daugavā, es jutīšos, ka pēdējais mēsls. Bet man tik ļoti gribas, lai tā nav - jo es nezinu nevienu citu, kurš par mani rūpētos vairāk. Es negribu mocīties sirdsapziņas pārmetumos, bet negribu arī tramdīt viņu, stāstot to, par ko neesmu pārliecināta šobrīd. Kas tev ir, nu kas?