Mana vienīgā kļūda laikam bija doma par to, ka mums jau viss kārtībā.
Ir pagājušas divas nedēļas, neesmu ne īsti raudājusi pēc tā vakara, vai jutusies slikti, izņemot vakardienu, kad pa žižņi laikam izpaudās kaut kāds vēdera vīruss.
Viņš uzrakstīja man rindkopu fb. Esot pagājušas divas nedēļas, no manis ne ziņas, ne miņas, tātad gredzenu varot mest Daugavā, dzīvot laimīgi tā, kā esmu iedomājusies par labu esam. Neesmu vairs viņam nekas, to apliecina pārtrauktā draudzība. Nu, lūdzu, stāsti vēl, ka esi izaudzis.
Uzrāva dusmas.
No vienas puses, saprotu - iespējams, nav viegli redzēt, kā es turpinu dzīvot - jo, ko gan citu? Nejūtos tā, lai mestos Daugavā pati, gredzenu arī nemetīšu.
No otras puses, vai tiešām nevar uzvesties kā pieaudzis cilvēks un mēģināt samierināties, netaisot drāmu.
Uzrakstīju, ka tad nudien ne tikai no fb, bet arī no pasaules, lai izdzēš mani, ka tā paliks vieglāk noteikti.
Jūtos slikti dēļ vīrusa, un viņš pamanās to visu padarīt vēl grūtāku. Es neskaitu laiku, nedomāju, ka divas nedēļas ir pietiekams laika posms, lai izvērtētu par un pret - vai viņš tiešām gaidīja, ka lūgšu viņam piedošanu un mēs atkal būsim kopā? Tieši kādā veidā tam būtu jānotiek?!
Nejūtos tā, ka vēl gribētu, lai viņš man pieskaras, bet es no visas sirds gribētu ar viņu pēc kāda laika izrunāties un varbūt tad viņš mani saprastu. Varbūt arī nē. Varbūt arī nevajag.
Kaut kas reizē skaists un smags šajā dzīvē ir noslēdzies un man visa dzīve priekšā.