Un te nu tās bija - pēcpusdienā aiz neko darīt, nomazgāju logu istabā.
Tad aiz neko darīt nolēmu, ka labāk to darīt šodien nekā vilkt garumā.
Sāku dzēst viņa bildes. Mūsu bildes. Mūsu nav, ir tikai bildes.
Kaut kas palika - tikai bez viņa un bez manis. Tie, kas bija apkārt un joprojām ir svarīgi.
Izdzēsu 5 gadus. Neizdzēsu sākumu, jo tā nav godīgi.
Un tad tās atnāca - sāka birt kā pupas.
Tā kā šodien oficiāli atmetu pīpēšanu, jo nu ir laiks, citādi es lūzīšu; dabūju vīnu.
Lai būtu.
Un dod Dievs izdzēst to viņa balsi, kas tagad skan man galvā: neviens nekad tevi nemīlēs tā kā es.
Kliedzu viņam dvēselē pretī - es mīlu sevi vairāk kā tu jebkad mīlēji.
Īsāk sakot, garstāvoklis mīnusos.