Dūšiņa viegli papēžos.
A. šodien aizbraucis uz darbu ar savu mašīnu, aizmirstot, ka vakarā darba mašīna jāatstāj nevis pie darba, bet kolēģim, kurš dzīvo kaut kādā mazmiestā, kur, protams, nav sabiedriskā transporta iespējas. Kas tas vispār par mazmiestu?
Īsāk sakot, saņēmu uzaicinājumu pievienoties un braukt viņam pakaļ ar viņa mašīnu. Kas ir nu tā - dūšiņa viegli papēžos.
Nu, cik sarežģīti varētu būt sekot viņam viņa mašīnā?
Em, ja varēju atļauties jokot, ka viņam bija jākārto braukšanas eksāmens piektdien pie manis, man nevajadzētu būt pārsteigtai, ka arī man ir dota tāda iespēja.
Bet tik un tā - sveša mašīna ir sveša mašīna, kaut tā man īsti nav bijusi problēma, bet tomēr. Un vēl nepazīstams ceļš, kas jau vien liek mazliet padomāt, vai maz vajag. Tomēr tas izklausās pēc maza piedzīvojuma, jo kurš vīrietis no laba prāta savu auto uzticēs mazpazīstamai dāmai, kura šodien ir pat nagus sarkanus nolakojusi un vēl nav pārdomājusi... Un vispār laikam, daudz vairāk dūšiņa papēžos ir no tās apziņas, ka šovakar tiktu sperts nākamais solis un te nu bez atkāpšanās :)
Lūk, sievietes māk visu sarežģīt. Līdz brīdim, kad cilvēku pilnībā iepazīst un uzticas.

Mēs tieši ar L. vakar runājām, cik skarbi - un reizēm laikam tas arī lielākais iemesls, kāpēc pāri tomēr nešķiras - ir sākt visu no sākuma ar cilvēku, kuru nepazīsti - nezini, kas un kā viņam patīk, garšo, ir tuvs un mīļš. Ar vienu esi noslīpējies tuvu pilnībai un tad gandrīz ir vienalga, ka viņš dara pāri, jo visādi citādi viņš ir labs cilvēks - vismaz citu cilvēku acīs un galu galā - tik daudz laika un nervu ieguldīts attiecībās, ka sākt to visu no gala ar svešu cilvēku - nē, paldies.

Bet nu - liktenis pats visu noliek savās vietās un tad jau redzēšu, kas un kā. Jušana pagaidām tāda viegli tirpstoša.