noskatījos filmu.
jauns puika iemīlas vecākā sievietē un tā šo beidzot pavedina. bla, bla, bla. tad viņa vienā dienā pazūd. salauž puikam sirdi. pēc gadiem puika kā students satiek šo sievieti tiesas prāvā, kurā viņa tiek tiesāta par ebreju iznīcināšanu. viņai piespriež mūža ieslodzījumu. ne līdz galam taisnīgi un tomēr. bla, bla, bla. puika, kas nu jau ir pusmūža vīrietis - šķirtenis sāk sūtīt viņai uz cietumu kasetes, kuras pats ierakstījis - lasīdams dažādas grāmatas.
un te nu ir tas āķis. kad viņš bija puika, viņš lasīja tai priekšā grāmatas. tiesas prāvā viņa atzinās, ka rakstījusi dokumentu, kuru pat nevarētu izlasīt, ja kāds viņai lūgtu. viņa bija analfabēte un ar viņa kasešu palīdzību cietumā, sirmā vecumā iemācījās rakstīt un lasīt.
vārdu sakot, tāds stāsts, ka godīgi apraudājos - man likās bezgala romantiski.

es izskatoties savādāk, kā pavasaris - teica mana draudzene - kolēģe, kuru nebiju satikusi 2 nedēļas. tā esot mīlestība. nezinu, jā vai nē, bet smaidu visu laiku, izņemot brīžus, kad raudu, skatoties filmas.