Otrā diena ar pretsāpju adatu - jūtos labāk, bet vēl aizvien stīva un dažreiz nikna kā pūķis. Šonedēļ mani nokausē garās darba stundas un stulbi cilvēki. Ārkārtīgi stulbi cilvēki.

Necepšos, ne par ko, tās nav manas problēmas. Kāds varbūt domā, ka stulba esmu es. Lai nu būtu.

Biju pusdienlaikā izskrējusi līdz mājām, viens no maniem puišeļiem piedzīvoja astmas lēkmi, inhalators, protams, viņam nebija un man arī nē - skrēju uz mājām pakaļ. Jocīgi, kā atsevišķās situācijās tieši šī palikšana pie vēsas, aukstas loģikas spēj glāb nu da jebko. Un ko es darītu, ja nedzīvotu gandrīz darbā?

Sēžu starp viņu gultiņām un domāju, ka man šī trakā nedēļa ir jau gandrīz cauri - vēl viena darba diena un tad uz kādu nedēļu vienkārši šeit nebūšu. Jāsaraksta visi papīri, un tā ir mežonīga čupa. Bet pagaidām man jātiek galā ar muguru, tā nedēļa man nepieciešama, lai neviens no B&B nevestu ārā no pacietības, lai vispār prāts atgrieztos normālās sliedēs. Tik daudz nervu aiziet vienkārši ik pēc 5 - 10 minūtēm apsaucot kādu.

Jūtos kā psihopāte skolotāja, bet zinu, ka tāda neesmu - es viņus visus mīlu, visus, tikai šonedēļ viņi ir īpaši daudz un īpaši smagi.