Nu lūk, pirms miega sarunas par dzinējiem un eļļainām rokām.
Un man patīk, jo viņš ir tāds vīrietis, kādu reiz ļoti stipri mīlēju un ļoti stipri mīlu joprojām - mans tētis.
Tētis viņiem visiem ir uzlicis augstu latiņu, par pagātni nerunāsim, bet A. šai latiņai pāri varētu tikt.
Ar visu to ķimerēšanos, tehniskajām lietām, gluži dabisko apjautāšanos, vai man nevajag palīdzēt. Tētis mani ir ļoti atbalstījis - to pierāda mana būtība, kurai ir daudz tehnisku un praktisku zināšanu, spēja lõģiski izdomāt dažādām situācijām risinājumus - taču ir kaut kādas zināšanas un prasmes, kuru man trūkst - un tās jāiedod vīrietim. Viņam tām jāpiemīt, lai kopā mēs darbotos kā pulkstentiņš.
Jo tālāk mēs par visādām lietām runājam, jo vairāk saprotu, ka tieši viņš ir tāds cilvēks, kuru esmu gaidījusi.
Esmu gaidījusi, pat pieņemot turka bildinājumu.
Nezinu, vai esmu to rakstījusi, bet turks toreiz uzvedās ļoti negodīgi. Godīgi - jo nodomi bija lõģiski un godīgi, tikai situācija, kādā viņš mani nostādīja, nedeva man iespēju viņam atteikt. Sarunāt ar manas draudzenes vecākiem visu to pasākumu, kad viņi aizveda mūs uz nekurienes vidu vakariņās, tad pašiem ķipa savajadzējās zemi balkona puķēm un šeku reku, turks vedināja mani pastaigāties turpat pa lieliskās atpūtas vietas dārzu. Tas bija tik negodīgi - ka es teicu jā, kaut arī zināju, ka atbilde varētu būt cita, ja ne draudzenes vecāki. Ar šodienas prātu, es būtu viņam teikusi nē jau uzreiz - un metusies pie draudzenes vecākiem, kas ir arī mani vecāki daudzējādā ziņā. Es būtu sačakarējusi savu dzīvi daudz mazāk, bet visticamāk nesatiktu A., jo meklētu citā virzienā un citādāk.
Es arī nesaku, ka tūliņ precēšu A., nu nē, vienkārši ir tā sajūta par, kuru stāsta daudzi - vienkārši zināju, ka viņš/viņa būs mans/mana vīrs/sieva.
Un, ja tomēr šīs sajūtas ir meli, tad tie ir pārāk skaisti šobrīd, lai vienkārši neizbaudītu notiekošo.