Šodien.

Šodien biju darbā - pastrādāju ar tām lietām, kuras nebiju izdarījusi.
Nebija obligāti, bet pēc nedēļas atvaļinājums, gribas visu puslīdz savākt un sakārtot.

Tad pieteicās A., sākām runāties fb. Sarunājām satikties centrā.
Attapos mazliet vēlu, turklāt uzģērbusi tādu kleitu, kas zem šī mēteļa vienkārši lien uz augšu, jo... es nezinu, kāpēc. Vārdu sakot, gāju pāri vantiniekam un visu laiku domāju, cik slikti ir doties uz randiņu ar pliku dibenu. Pliks jau nebija, šodien apģērbos silti, tomēr mētelis nenosedz dupsi un, ja kleita uzrullējas uz augšu... Īsāk sakot, atpakaļ ceļa man vairs nebija - tāpat jau kavēju.

Viņš gaidīja - bet, protams, ka gaidīja. Aizveda mani uz parku un Andrejostu, ir jau mums kaut kāds savs humors. Joprojām raustīju kleitu uz leju. Smieklīgi, lietus nelija, tikai bija parādījies lielisks vējš, kas patiešām radīja sajūtu, ka esam Liepājā.

Tā nu lūk, runājām, šodien arī daudz klusējām, no Andrejostas atgriezāmies centrā - es neskaitīšu, cik parkiem mēs izgājām cauri - bet manas kājas šajās brīvdienās ir staigājušas līdz debesīm un atpakaļ.

Kas man vēl viņā patīk? Viņš ir vīrietis, kurš paskatās, vai šaurākajā taciņas posmā sievietei būs, kur iziet, ja ejam blakus. Kļūst aizvien atklātāks, jūtu, ka ir daudz stāstāma, bet nekā tāda, kas sāktos ar frāzi "zini, man dārzā tie līķi aprakti..." Nav viņam, nu nav. Man patīk, ka viņš ir izteikti vīrišķīgs, patīk, ka grib parūpēties par mani, mazliet uzmana.

Atpakaļ nācām pāri Akmens tiltam, mazliet nosalām. Biju dilemmas priekšā - tikām līdz punktam A, kur teorētiski bijām runājuši šķirties - bet man ar viņu ir tā, ka īsti prom laist nemaz negribas - jo īpaši tad, ja zinu, ka negaida nekādas tantes un darbi. Vārdu sakot, piedāvāju viņam apsildīties, bet ne pie manis, darbā. Godīgi atzinos, ka negribu vest uz mājām - un ne jau tāpēc, ka šeit apakšveļa mētātos vai trauki izlietnē (tur gan ir katliņš, kurā piededzināju šokolādi), viņš to uztvēra absolūti mierīgi. Sievietes loģika teiktu, ka kaut ko nodomāja, bet pēc vīrieša loģikas - gan jau neko tādu.

Uztaisīju viņam tēju, parādīju darbu. Pasēdējām, parunājām. Par ēšanām un neēšanām. Par darbu - neko sevišķu patiesībā, bet iestājās pilnīgs miers. Karstums un miers - tik nosaluši bijām.

Tad devāmies atpakaļ, gribēju viņu mazliet pavadīt - viņš toties uztraucās, vai negribēju iet mājās. Tomēr pavadīju, savu rajonu tak zinu. Viņš gan arī - ir tāds pilsētas un pilsētas vēstures guru. Un tad mēs atvadījāmies. Stāvot viens otram pretī, diezgan nejaukā krustojumā un tomēr viņš mani apskāva un es viņu... Haha, jūtos, kā tīne, bet tam patiešām ir nozīme - kā viņš uzliek roku uz muguras, piespiež mazliet, kā man jāpastiepjas uz pirkstgaliem, lai viņu samīļotu. Viņš bija ļoti priecīgs par šodienu, vismaz patiešām tāds izskatījās.

Un es arī. Laimīga kā pusaudze nācu mājās. Ja man nebūtu gadsimta aukstumpumpa!, es viņam iedotu buču.

Tāda diena, tādas emocijas. Es zinu.