es tev piekrītu par i.r. bet citādi tu izsakies kategoriski. svētais gars dziļumā ir visos cilvēkos un arī maldu stāvoklī tapusi literatūra var būt derīga.

par koku var spriest pēc tā augļiem un starp gara augļiem ir patiesība. es domāju, ka evaņģēlijā ar patiesību nav domāta dokumentālā proza, bet katra vārda atbilstība savai būtībai. tāpēc par garīgāku tekstu uzskatu tādu, kurā ir šī atbilstība, kurā katrs vārds, kaut vai tas ir rupjš, bet lai ir patiess un dzīvs, iepretim tam, ka pasaulē par garīgu tekstu tiek uzskatītas garīgas fantāzijas, kurās ir kaut kas jūsmīgs par dievu. tas ir, es uzskatu, ka par garīgumu liecina nevis tēma, sižets, bet tas vai paši vārdi ir iekšēji dzīvi un nav zaudējuši savu kodolu. protams, ka es negrasos iet krusta karā, katrs putniņš lai čivina savu dziesmu, es tikai formulēju savu attieksmi un sakārtoju savu galvu par to, kas šajos putniņos labs un kas ļauns.

a psalmi tev patīk?

jā, bet ne tik ļoti kā evaņģēliji, jo psalmi tomēr vēl kā aizsvīdušā spogulī. sen neesmu lasījis. visvairāk man patīk tā vieta, kur bija par to, ka sātans staigā ap māju kā lauva rūkdams un ka nevajag blandīties apkārt ārpus mājas. nu to es tagad pēc atmiņas saviem vārdiem :) jāsameklē precīzais teksts.

ierados nabā uz raidījuma beigām un dzirdēju kā i.r. spriež par šīgada dzejoļu krājumiem un viņa pārbrauca pāri taviem un ingas krājumiem tik pavirši un virspusēji, ka arī tāpēc sašūmējos.

Vajadzēja teikt viņai "NU, KAS TU ESI?"

es to izstāstīju nabas hertai, kad i.r. bija aizgājusi un izsmējāmies :) man prieks, ka esi mājās un ka jums labi gāja!

klau, cikos tev būtu ērtāk ciemoties ar miju? mēs varam jebkurā dienas laikā principā.

viņa rakstīja, ka esat sarunājušas četros, un es pieņēmu to un tad nu orientējos

okilly dokilly. es pa dienu biju pie mammas, tāpēc laicīgi neatsaucos.

iedomājos, kad biju rīgā, diez vai esi jau atpakaļ, varbūt piekāpt, bet man tādi noplīsuši bikšu gali šodien, nepiemērotas zilas zeķes un kurpes berza, tā ka bija grūti iet, un arī nelielas pohiņas šorīt, tāpēc atliku to domu. un redz ka labi, jo tāpat tu nebiji mājās. nekas, tad jau rītā.

hmm, manējais tak iznāca aizpagājšgad:)

tad vinā laikam sajauca ar satori publikāciju, jo sāka runāt par diviem pēdējiem dzejoļiem, kuri piekabināti kopas beigās kādi nekādi

jā, to viņa arī tur uzrakstīja. un ko Tu saki par to manu pēdējo satori publikāciju, nav izplūdusi zaimojoša fantāzija? ja nelasi, atvainojos

man ļoti patika dzejolis par maldiem, tas man likās dzejolis "par lietu". ir arī tēlainība, kas man principā nepatīk pati par sevi, tas vienkārši nav mans. BET tev dzejoļos ir, manā uzskatā, kaut kāda patīkama piezemētība, tāda kā racionalitāte. grūti paskaidrot. nu kaut kā tā, ka emocijām arī ir sava racionalitāte, kad vārdi vēl nav padarīti gluži par dekoratīviem būvmateriāliem un formalizēti. varbūt tāpēc, ka tu nelieto salīdzinājumus, kas stāvētu baigi tālu reālās dzīves un līdz ar to teksts nezaudē cilvēciskumu. vārdiem ir plāns caurspīdīgs ķermenis ar neredzamu asinsvadu tīklojumu. un patika, ka tu tur esi tāda traka, tā kā noreibusi un mazliet sajukusi prātā.

oi paldies tev mīlulīt. man pašai arī patika par maldiem, bet sapratu, ka citiem ne visai. atvaino, ka uzprasījos, bet man šī un līdzīgu tavu ierakstu kontekstā ir svarīgi, ko tu par to domā

nu man grūti kaut ko teikt, jo man vispār pret dzejisku tēlainību pēdējā laikā ir aizspriedumi. es saprotu, ka līdzīgas nozīmes un abstraktivitātes vārdi var tikt savērti zemenes uz smilgas un tādā nozīmē tie ir reāli. to es vēl pieņemu. bet kad sāk abstraktu salīdzināt ar citu abstraktu tad man reāli ir nelabi. mēs ar tukišu vienreiz runājām, un viņš man teica, ka vajag rakstīt par lietu un laikam jau lūgšanās mani ir novedusi līdz kaut kādai saasinātai īstenības izpratnei. vienkārši man liekas, ka lielākā daļa dzejnieku dzejo par neko. par kaut kādām mentālām izjūtām. un tas man liekas kā tukša gaisa tricināšana. lai cik virtuozā formā un izstiloti, es tādus sajūtu aprakstu uzskatu par pilnīgi liekiem. un emocionalitāte vispār ir tāda pārejoša lieta. tāpēc man tāda attieksme pret sieviešu dzeju. bet jums ar ingu abām ir tāda patīkama piezemētība, kas to emocionalitāti vismaz pietur pie zemes. tev tak ir bijis par bērniem un tīri praktiski motīvi. man personīgi tas patīk. tajā ir sava deva cilvēciskas pazemības.

es vienkārši uzskatu, ka īstenība nav jāapraksta atvasinātos tēlos, ka viņa pati par sevi tāda kāda ir jau ir pietiekami izteiksmīga un daudznozīmīga

metaforas jau cilvēkam it kā ir dabiskas, Jēzus jau arī runāja līdzībās. tikai tas tad sanāk, ka par neredzamām lietām runā redzamos tēlos, nevis, kā tu saki, abstrakts un abstrakts

dzejā bieži ir otrādi - par redzamām lietām neredzamos tēlos

mani arī spēcīgi iespaidojis tas ikonu mākslinieces blogs, kura links ir zemāk. tur ir tiešām pamatots skats no baznīcas, praktizējošas kristietes, skats no iekšienes, kas man pašam lika mazliet pievērties ar saviem paviršajiem spriedumiem. tāpēc arī uzbruku viņai, jo pretīgi, kad par tādām lietām brauc pa virsu, nezinot, kas, kā un kāpēc, kaut kāds delfu komentāru variants.

Piedod, bet kas Tu esi, lai spriestu, kam ir Gars, kam nav?

pirmkārt, pasaki man, par ko tu man lūdz piedošanu? un vai šī piedošanas lūgšana ir no sirds?

Šoreiz "piedod" ir tikai uzruna pieklājības vārdā, kā arī tādēļ, lai neatstātu rupja, vai agresīva komentāra iespaidu. Tātad - patiešām, no sirds, cik vien sirdij var uzticēties, un cik vien Tu, neesot personīgi pazīstams, manā sirdī vari pastāvēt.

nevajag lietot vārdus pieklājības vārdā, tādā veidā tu tos pazemo, padarot formālus, un tieši tā tavs komentārs atstāj rupja un agresīva komentāra iespaidu.

kas attiecas uz pirmo jautājumu, varu atbildēt, ka es esmu pareizticīgais.

Ha, skat, ko ratnīka tviterī: @ivetarouge: Es zaudēju toleranci,kad minoritātes ar bagātīgu amoralitetes vēsturi man lasa morāli

āāā

:)

tas ir ļoti jautri tādā nozīmē, ka šādi apzīmējumi parādās tikai pie konfliktiem. līdz šim taču bija apskāvieni, draudzība līdz kapam, vaigs pie vaiga un uķi-puķi. mjā, cik gan tādas draudzības ir seklas un viegli brūkošas.

labāk šitos draugus "iepazīt" agrāk nekā vēlāk.
pretīgi.

ai nu, nav jau nekas jauns, bārda jau sirma

Uķi-puķi ir tāds virsējais slānis, bet ir taču draugi, kas paliek, pat, ja nesakrīt viedokļi. Es tam ticu. Lai gan - tas ledus vienmēr ir plāns.

es arī ticu, ka ir draugi, neatkarīgi no konfliktiem un diezgan lielām viedokļu atšķirībām. es nezinu, kas man uznāca. pēc tās ikonu mākslinieces raksta man viss mūsu troksnis ap to pussy lietu pēkšņi izlikās tik sekls un virspusējs, ka sāku redzēt kaut kādas būtiskas atšķirības tieši iekšējā cilvēku konstrukcijā, un tas kā tā māksliniece rakstīja, ka tiesnešu operēšana apsūdzībā ar baznīcas jēdzieniem izskanēja apvainojoši svētumam, kurš it kā tika aizstāvēts, tāpat man likās arī sājā gadījumā. tāda spriedelēšana un jā - tieši tukša moralizēšana bez drēbes zināšanas no i.r. puses. ne jau tas, ka es domātu, ka tā akcija bija vietā (lai gan, kas to zin), bet par to būtībā paviršo, no malas, neieinteresēto tik farizejismu. galvenais, kā teica homo.lv pīrādziņš, katram šajā valstī par visu ir savs viedoklis hrenovijs