tad vinā laikam sajauca ar satori publikāciju, jo sāka runāt par diviem pēdējiem dzejoļiem, kuri piekabināti kopas beigās kādi nekādi

jā, to viņa arī tur uzrakstīja. un ko Tu saki par to manu pēdējo satori publikāciju, nav izplūdusi zaimojoša fantāzija? ja nelasi, atvainojos

man ļoti patika dzejolis par maldiem, tas man likās dzejolis "par lietu". ir arī tēlainība, kas man principā nepatīk pati par sevi, tas vienkārši nav mans. BET tev dzejoļos ir, manā uzskatā, kaut kāda patīkama piezemētība, tāda kā racionalitāte. grūti paskaidrot. nu kaut kā tā, ka emocijām arī ir sava racionalitāte, kad vārdi vēl nav padarīti gluži par dekoratīviem būvmateriāliem un formalizēti. varbūt tāpēc, ka tu nelieto salīdzinājumus, kas stāvētu baigi tālu reālās dzīves un līdz ar to teksts nezaudē cilvēciskumu. vārdiem ir plāns caurspīdīgs ķermenis ar neredzamu asinsvadu tīklojumu. un patika, ka tu tur esi tāda traka, tā kā noreibusi un mazliet sajukusi prātā.

oi paldies tev mīlulīt. man pašai arī patika par maldiem, bet sapratu, ka citiem ne visai. atvaino, ka uzprasījos, bet man šī un līdzīgu tavu ierakstu kontekstā ir svarīgi, ko tu par to domā

nu man grūti kaut ko teikt, jo man vispār pret dzejisku tēlainību pēdējā laikā ir aizspriedumi. es saprotu, ka līdzīgas nozīmes un abstraktivitātes vārdi var tikt savērti zemenes uz smilgas un tādā nozīmē tie ir reāli. to es vēl pieņemu. bet kad sāk abstraktu salīdzināt ar citu abstraktu tad man reāli ir nelabi. mēs ar tukišu vienreiz runājām, un viņš man teica, ka vajag rakstīt par lietu un laikam jau lūgšanās mani ir novedusi līdz kaut kādai saasinātai īstenības izpratnei. vienkārši man liekas, ka lielākā daļa dzejnieku dzejo par neko. par kaut kādām mentālām izjūtām. un tas man liekas kā tukša gaisa tricināšana. lai cik virtuozā formā un izstiloti, es tādus sajūtu aprakstu uzskatu par pilnīgi liekiem. un emocionalitāte vispār ir tāda pārejoša lieta. tāpēc man tāda attieksme pret sieviešu dzeju. bet jums ar ingu abām ir tāda patīkama piezemētība, kas to emocionalitāti vismaz pietur pie zemes. tev tak ir bijis par bērniem un tīri praktiski motīvi. man personīgi tas patīk. tajā ir sava deva cilvēciskas pazemības.

es vienkārši uzskatu, ka īstenība nav jāapraksta atvasinātos tēlos, ka viņa pati par sevi tāda kāda ir jau ir pietiekami izteiksmīga un daudznozīmīga

metaforas jau cilvēkam it kā ir dabiskas, Jēzus jau arī runāja līdzībās. tikai tas tad sanāk, ka par neredzamām lietām runā redzamos tēlos, nevis, kā tu saki, abstrakts un abstrakts

dzejā bieži ir otrādi - par redzamām lietām neredzamos tēlos