Garastāvoklis: | Satriekta |
Mūzika: | Mocarta "Rekvieems" |
Rekvieems eziitim
eziisha rekvieemam
Urbanizaacija.
Cilveeks ir ielauzies dabas teritorijaas.
Pilseetas centraa to pat vairs nemana, jo viss dabiigais tur ir gandriiz perfekti izskausts, nekas vairs neliecina, kas te bijis pirms cilveeka.
Nomalee taapeec jo saapiigaak, ka veel juut dziiviibas trauslumu un vaajo liidzsvaru starp existanci un izmirshanu...
Gaaju pa ietvi, vairoties no mezhoniigi traucoshos mashiinu radiitajaam uudens shaltiim peec peerkona negaisa, un ieraudziiju kaut kaadu murskuli ielas malaa.
Neesmu spiedzosha un citaadi emocijas straujos skanjas efektos izpaudosha, vieniigais, kas mani izsit no sliedeem ir Narayanas peekshnjshs kodiens plecaa, bet tajaa briidii pat man izskreeja vaajsh iekliedziens.
Sashkjaidiits, asinjains, samociits eziitis uz shosejas.
Vinjsh tagad sapluustu ar zemi, no kuras ir naacis, bet eziitis bija uz asfalta.
Cilveeku radiita asfalta. Nobraukts ar cilveeku radiitu mashiinu, kura, droshi vien, pat nepiebremzeeja un nepamaniija.
Vinjsh vadiija savas dienas vieteejaa birziitee, zem kaada vecmaaminjas staadiita kruuma vai kur citur. Un bija iznaacis cilveeku radiitajaa pasaulee, kas jau katru dienu draudeeja tam kaa liela giljotiina, kuras aukla jau sen kaa iepliisusi un karaajas veejaa. Un draud paartruukt kuru katru briidi.
Eziisha dziive ir galaa. Veidaa, kas veel stulbaaks par pakljuushanu zem kuljmashiinas dzirkleem.
Domaaju ar cilveeku. Un eziiti. Vinja likteni. Un lielas asaras rit man paar vaigiem.