Reti kurais ir piedzimis tik mieriigs, lai visu jau vispirms apjeegtu..
Es pat teiktu, ka mēs visi piedzimstam pietiekoši nemierīgi, lai būtu gatavi vismaz pāris reizes aplauzties. Un kad esam biki sasitušies, varam apdomāt, vai turpināt skriet vai mēģināt celties spārnos, vai kādu brīdi mierīgi pastaigāt... Tā nu visi satiekamies uz vidusceļa un brīdi mīņājamies, bet neviens tur nepaliekam- metamies vienā vai otrā grāvī.