nē!
Vakar satikos ar Ievu, aizgājām uz to texmex kvartālu. Padzērām vīnu, paēdām garšīgus salātus un saldo ēdienu. Papļāpājām. Aizejot atpakaļ uz čaka dzīvokli, nedaudz iegāju sevī uz pārdomu mirkli. Es jūtos nabadzīga. It kā man nepateiksi, ka kaut kas trūktu, bet patiesībā esmu ļoti nabadzīga, jo man nav nekā. Mans puisis mani nemīl, neteiksim, ka jūtas nebūtu daļēji abpusējas. Es nezinu ko domāt. Esmu nabadzīga, man nav motivācijas, esmu tukša muca, kura pat tālu neskan. Es tikai apkārt redzu laimīgus pārus, dzīvojot savos dzīvokļos, sildoties pie kamīna un mīlam viens otru, sakot jaukas lietas, dzīvojot saticībā un rēķinoties vienam ar otru. Kā ir man? Man ir strīdi, slinkums, prāta čakarēšana, draudi, nesaskaņas, aizliegumi ahh.. Bet tāpat tur iekšā ir arī mīļums un smiekli, bet mēs nedzīvojam kā pāris. Es esmu pie tā vainīga, ka neprotu būt laba draudzene. Es laikam tāda neesmu, ne? Ja tā godīgi, tad izskatās, ka esmu kaut kāds vecmeitas tips, kura vienkārši nav darīta dzīvošanai pārī. Tas ir stulbi, jo būt ar kādu kopā ir ļoti forši. Ja es palikšu viena, tad es nezinu.. Man laikam ir jāmainās. Es nevaru būt es, jo es ir tikai viena.