[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are 20 entries, after skipping 220 most recent ones in the "Bezjēgas orākuls" journal:[<< Previous 20 entries -- Next 20 entries >>]
| Februāris 21., 2018 | |
|---|---|
| 15:49 [Link] | Pēdējo dienu notikumi finansu sfērā ir aizņēmuši visu mediju telpu, bet varbūt vēl kāds atceras, ka pagājušajā nedēļā sacēlās tracis ap Brīvdabas muzeju ar skaļiem virsrakstiem par muzeja slēgšanu un ko tik vēl nē. Uzreiz jāsaka, ka Brīvdabas muzeju neviens neslēgs, lai arī kādi mēsli tur būtu savārīti. Tā ir pārāk liela un jau izsenis visas sabiedrības atzīta vērtība. Pats muzejs jau 90 gadus nodarbojoties ar tradicionālās latviešu kultūras, amatniecības un ainavas saglabāšanu pats ir kļuvis par svarīgu latviešu kultūras sastāvdaļu. Tomēr situācija, ka muzejam ir liela varbūtība netikt akreditētam jau otro reizi pēc kārtas ir nepatīkama, bet likumsakarīga. Visā savā aptuveni pēdējo 30 - 40 gadu ilgajā vēsturē muzeja darbinieki izcēlās ar milzīgu entuziasmu, darba prieku, lieliskām restauratoru, arhitektu un pētnieku amata prasmēm, bet arī ar izteiktu nepatiku pret muzeja darba birokrātisko pusi t.s. ''papīru darbu''. Galvenā atziņa, kas dominēja vēl pat diezgan nesen bija: ''Galvenais ir darīt, papīrus sakārtosim kaut kad vēlāk''. Savu lomu tur spēlēja arī persona, kas kādus gadus 20 vadīja muzeja krājuma nodaļu - kolekcionārs/vācējs ar noslieci uz alkoholismu un visa krājuma uzskaite un topogrāfija eksistēja galvenokārt tikai viņa galvā. Arī pēdējo 9 gadu muzeja vadības faktiska neesamība situāciju nekādi neuzlaboja. Attiecības starp vadību un padotajiem pasliktinājušās līdz tādam apmēram, ka progresīvākie, aktīvākie un arī ļoti izglītotie darbinieki viens pēc otra muzeju ir pametuši. Tomēr vissvarīgākais aspekts šajā stāstā ir nepiemērotie krājuma glabāšanas apstākļi. Tieši muzeja darbinieku kādreizējā entuziasma dēļ, muzeja krājums ir viens no lielākajiem Latvijā. Savukārt jēdzīgu telpu kur to visu glabāt nav. Jau 80. gados izskanēja lūgumi uzbūvēt jēdzīgu krātuvi, bet tas nav izdarīts joprojām. Līdz ar to pieņemami glabāšanas apstākļi ir tikai nelielai krājuma daļai (dažādām sīkām koka un metāla lietām, mūzikas instrumentiem, tekstīlijām, tagad arī pūra lādēm) savukārt viss pārējais ir izvietots visās brīvajās telpās. Visas apskatei slēgtās muzeja ēkas nav tukšas, bet pilnas ar krājuma priekšmetiem, liela daļa saimniecības šķūņu, pagrabu un dažādu pažobeļu ir pārbāztas ar krājuma priekšmetiem. Tur tie glabājas neapkurinātās telpās bez nekādas gaisa mitruma kontroles, nereti aptaisītas ar baložu mēsliem vai kļuvušas par peļu midzeņiem. Zinot šo kontekstu vairs nav jābrīnās par vairākiem simtiem joprojām neatrastu krājuma vienību. Esmu pilnīgi drošs, ka lielu daļu tā arī nekad neatradīs, jo tās būs beigušas savu eksistenci sabirztot putekļus vai sapelējot. Pats esmu piedalījies šādās inventarizācijās un esmu piedzīvojis kā vienkoča trauks tavās rokās sadalās pirmreizinātājos. Kaut kā tā. Žēl protams daļu muzeja darbinieku kam jāpiedzīvo kā muzeju vazā pa medijiem, lamā un draud likvidēt, bet notiekošajā ir arī liela daļa viņu pašu atbildības. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Februāris 15., 2018 | |
| 08:58 [Link] | Ar sievu uz maiņām aizgājām uz jauno grāvēju ''Kriminālās ekselences fonds''. Citējot kādu filmas varoni:'' pilnīgs pizdjets'' šī vārda vislabākajā nozīmē. Latviešu kino ļoti netipisks gabals kur veidotājiem bijusi pilnīgi cita pieeja un fiška kā jātaisa kino. Stilistiski filma ieturētā tādā 80/90 gadu sajaukumā un filmēšana notikusi galvenokārt pārdaugavā, bet drusku arī centrā un sarkandaugavā. Ņemot vērā, ka filmā nav piedalījies teju neviens profesionāls aktieris, jāsecina ka Latvijas teātri un arī kino līdz šim ir palaiduši garām dažu labu izcilu talantu. Tā kā vairākas lomas tika brīvi tirgotas katram interesentam, tad arī sanāca filmā ieraudzīt vairākas pazīstamas sejas. Īpaši pārsteigts biju nelielā bet diezgan svarīgā otrā plānā lomiņā ieraudzīt savu kolēģi, diezgan zināmu arheologu. Tomēr īpaši vēlos uzteikt pašreizējā Rīgas domes deputāta atveidoto tēlu, tik kolorīts blēdis, drusku tādā ''Krietnā kareivja Šveika'' stilā, vēl nebija redzēts. Katrā ziņā Tarantīno līmenis vēl nav aizsniegts, bet ja šī komanda turpinās strādāt tad šī līmeņa sasniegšana ir tikai laika jautājums. Ja nu kāds vēl nesaprot par ko ir runa: https://www.youtube.com/watch?v=SXQnboa Tags: ko es redzēju |
| Februāris 13., 2018 | |
| 15:24 [Link] | Ja vēl pirms dažiem gadiem manu paziņu vidū bija savdabīgs laulību un bērnu bums, tad tagad var vērot pretēju procesu. Varbūt ne gluži visi šķiras, bet ar visādām attiecību krīzēm gan cīnās. Protams, nav viegla lieta, it sevišķi sākumā un esmu jau arī par to te rakstījis. Tomēr viens gadījums man tomēr ir radījis neizpratni. Kāds pazīstams pāris pēc teju 10 gadu kopdzīves un diviem bērniem pirms kāda pusotra gada beidzot izlēma salaulāties, lai šī gada sākumā izšķirtos. Šo laulību jēgu gan es īsti nespēju saprast...
Tags: eksistenciālisms |
| Februāris 5., 2018 | |
| 10:24 [Link] | Iegādājos J. Kalnača monumentālo monogrāfiju ''Rīgas dzīvokļu ''likumīgā'' izlaupīšana. 1944 - 1949.g.'' Sabiedrības atmiņā un runu līmenī zināma lieta, bet līdz šim faktiski nepētīta un tāpēc ļoti interesanta tēma. Esmu ticis tikai līdz pusei tāpēc neko vēl nekomentēšu, bet šajā sakarā atcerējos vectēva stāstus par daugavmalas ''uteni'' uzreiz pēc kara. Tas esot bijis pilns ar dažādām interesantām lietām kuru izcelsme principā bija skaidra. Arī viņš dažas nelielas sudrablietiņas tur nopirka.
Tags: eksistenciālisms |
| Janvāris 25., 2018 | |
| 13:28 [Link] | Vakar sanāca panīkt dažas stundas aizputinātajā Jelgavā un kā jau kārtīgs vēsturnieks izmantoju laiku lietderīgi aizejot uz Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeju. Pamatekspozīcija ne ar ko īpašu nepārsteidza, viss diezgan klasiski. Stikla vitrīniņas, visādas lietas aiz tām, diezgan gari apraksti, daži manekeni utt. Vienīgi zāļu uzraudzes neredzēti kaitinošas, staigā pakaļ kā pielīmētas, skatās uz rokām ka tik neuzliec uz vitrīnas un demonstratīvi izslēdz gaismu zālē tikko tu esi no viņas izgājis. Daudz interesantāk bija otrajā stāvā, kur daļu no pamatekspozīcijas veidoja Ģederta Eliasa gleznu ekspozīcija. Viņa daiļradi īpaši nepārzinu tāpēc bija interesanti, biju pārsteigts, ka viņa agrīnās 20. gs. sākumā tapušās gleznas ir diezgan tipisks franču postimpresionisms vai pat fovisms. 20. - 30.gados gan jau ir ierastais Purvīša stila etnogrāfisku detaļu bagātais lauku dzīves atveidojums. Turpat blakus izstāžu zālē bija diezgan interesanta 19. - 20. gs. Igaunijas vācbaltiešu gleznu, zīmējumu un miniatūru izstāde. Daudzas tur pārstāvēto gleznotāju dzimtas (piem. Manteifeļi, Rozeni) bija arī Latvijā, daži pat dzimuši Rīgā. Bet tomēr drusku jocīgi, ka vienā teritorijā dzimušu un augušu, daļēji vienās skolās un pie vieniem un tiem pašiem pasniedzējiem skolojušos mākslinieku gleznas (latviešu un vācbaltiešu) var būt tik atšķirīgas savas noskaņas un tēlu ziņā. Šeit redzamās gleznas uzreiz radīja asociāciju ar klasisko flāmu glezniecību vai vācu 19. gs. vidus žanra gleznas. Kaut kā tā viņu māksla tāda kosmopolītiskāka, bez īpašas piesaistes dzimtajam reģionam. Tags: ko es redzēju |
| Janvāris 17., 2018 | |
| 09:19 [Link] | Kas to būtu domājis, ka dzimtas vēstures pētīšana var būt tik aizraujoša. Atklājot kādu jaunu, agrāk nezināmu zaru rodas azarts rakt vēl dziļāk. Pēdējā pusotra gada laikā, kopš vecmammas nāves un principā viņai par godu esmu sācis aktīvi pētīt viņas Sēlijas senčus un radus, jo par tiem līdz šim zinājām diezgan maz. Ir diezgan pārsteidzoši, ka lielākā daļa viņas stāstīto leģendu par saviem vecvecākiem un vēl senākiem senčiem izrādās lielākā vai mazākā mērā patiesas. Jāsaka paldies ciltskoku veidošanas interneta vietnēm, tās ļoti atvieglo darbu. Ļoti laiku ietaupa arī tas, ka lielākā daļa šajā procesā nepieciešamo arhīva dokumentu (baznīcu grāmatas, muižu dvēseļu revīzijas u.c) ir digitalizēti un pieejami internetā, līdz ar to nav stundām jānīkst arhīva lasītavās. Bet Latvijas specifika ir un paliek tāda, ka tu vari pētīt cik vien visaptveroši un rūpīgi gribi, ar atsevišķiem izņēmumiem, tāpat daudz tālāk par 19. gs. sākumu netiksi. Tags: eksistenciālisms |
| Janvāris 10., 2018 | |
| 09:57 [Link] | Sakarā ar jauno krimināllikuma papildinājumu, kas kriminalizē arī senlietu nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas sejas grāmatā uzdūros interesantam viedoklim, ka no mantračiem arheoloģiskos pieminekļus vislabāk aizsargāt ļaujot tiem ieaugt necaurejamos džungļos un atturoties no konkrētas to atrašanās vietas publicēšanas. Manuprāt, tas nav pareizi. Pirmkārt jau pieminekļu aizsardzības likums un arī kultūras mantojuma aizsardzības labā prakse paredz, ka kultūras pieminekļi ir publiski pieejami. Un otrkārt ir ļoti naivi uzskatīt, ka mantrači pieminekļu atrašanās vietas atrod tikai internetā. Tā publika savai nodarbei pieiet ļoti profesionāli un ir ļoti labi informēta, bieži vien pat informētāka par pašiem arheologiem un pieminekļu inspektoriem. Katru gadu vairāki jauni arheoloģiskie pieminekļi tiek atklāti tieši ''pateicoties'' mantraču postījumiem. Es vairāk sliecos piekrist pretējam viedoklim kura viens no redzamākajiem paudējiem ir prof. Juris Urtāns, ka sakārtota un sakopta vide disciplinē cilvēku un pauž vēstījumu, ka vieta tiek regulāri pieskatīta. Šādu vietu arī ir vieglāk apsekot un daudz ātrāk konstatēt postījumus, ja tādi tomēr rodas. Visu aizmirstus brikšņus parasti ir fiziski ļoti grūti apsekot, tie ir nepārskatāmi un tur esoši rakumi ne vienmēr ir uzreiz pamanāmi un var tikt konstatēti pat tikai pēc gada, jo vienīgie cilvēki, kas tur iebrien ir paši postītāji un pieminekļu inspektors reizi vienā vai divos gados. Tags: darbs |
| Janvāris 3., 2018 | |
| 14:37 [Link] | Nekad neesmu īpaši ticējis tiem stāstiem par pilnmēnesi un tā ietekmi uz cilvēkiem, bet redzot kādus murgus pilnmēness laikā uz darba vietas e-pastiem sūta garīgi slimi cilvēki tiešām jāsāk ticēt kaut kādiem slimību saasinājumiem tieši tajā laikā. Pats trakākais, ka valsts iestādēm ir pienākums reaģēt un ne tikai izskatīt, bet arī atbildēt uz tādiem murgiem.
Tags: darbs |
| Janvāris 1., 2018 | |
| 15:43 [Link] | Gadu mijā aizdomājos drusku par darba lietām un konkrētāk par Jelgavu. Pilsēta ar neveiksmīgāko likteni Latvijā. Pilsēta, kas vairākus gadsimtus bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta ar savu galmu un galvaspilsētai raksturīgu kultūras dzīvi un metropoles statusu, vēlāk tā neko daudz nezaudēja arī 100 gadus esot Kurzemes guberņas galvaspilsētas statusā un Latvijas neatkarību sagaidīja faktiski kā valsts otra lielākā pilsēta kuras arhitektūra un kultūras mantojums daudz neatpalika no Rīgas. Un tad tas viss izkūpēja dažu 1944. gada augusta nedēļu laikā, kad Jelgava ielu kaujās un uzlidojumos faktiski tika noslaucīta no zemes virsmas. Vecie Jelgavas apkārtnes iedzīvotāji joprojām ļoti emocionāli atceras vairāku dienu ilgušo pilsētas degšanu. Jelgava manuprāt varētu būt Latvijas Drēzdene, tikai atšķirībā no šīs Saksijas pilsētas, kuru uzcēla atpakaļ, Jelgavu pilnībā pārplānoja un tās vietā uzbūvēja faktiski jaunu padomju pilsētu. Neskatoties uz to, daudziem ir liels pārsteigums uzzinot, ka Jelgavā ir ap simts arhitektūras pieminekļiem. Ņemot vērā milzīgos pilsētas postījumus, teju katra ēka, kas brīnumainā kārtā ir palikusi mazāk vai vairāk neskarta ir iekļauta pieminekļu sarakstā. Protams lielākā daļa no tām ir vecās Jelgavas nomaļu ēkas, kas citos apstākļos diez vai būtu pieminekļi. Iespējams lielākā mistērija ir neizprotamā kārtā izdzīvojušais kvartāls ap Jelgavas dzelzceļa staciju, jo principā jau tas ir stratēģisks objekts ko parasti iznīcina pašu pirmo. Beidzot var arī runāt par to, ka ne tikai iedzīvotāji, bet arī pilsētas vadība ir sapratusi, ka vecās koka ēkas nav vieta kur izmitināt vistrūcīgāko un nelabvēlīgāko pilsētas kontingentu, bet gan viena no nedaudzajām saiknēm ar veco Jelgavu. Mūzika: Therion |
| Decembris 28., 2017 | |
| 12:51 [Link] | Es ceru, ka es kļūdos, bet izskatās, ka Latvijā rodas veselas nozares ''svētās govis'' kuru problēmu izcelšana gaismā un diskusija par tām tiek uztverta teju kā valsts nodevība. Starp tām noteikti ir minama aizsardzības nozare, bet arī viss cits, kas saistās ar valsts iekšējo vai ārējo drošību. Tikko kā sāk norādīt uz kādu problēmu tā uzreiz pretī tiek saņemti pārmetumi par patriotisma trūkumu vai iesaistīšanos hibrīdkarā ar Krieviju. Es protams saprotu, ka šajā politiskajā situācijā ir jābūt uzmanīgam ar izteicieniem, bet ja būt par patriotu Latvijā nozīmē nekritiski pieņemt visādus apšaubāmas kvalitātes lēmumus tad paliek diezgan skumji. Vēl arī daudzu valsts iestāžu komunikācija ar sabiedrību ir zem jebkuras kritikas. Liela daļa no sabiedrības neapmierinātības un lamāšanās ir tikai tādēļ, ka pieņemtie lēmumi un to nepieciešamība nav pietiekoši izskaidroti. Kaut kā valsts pārvaldei galīgi nav raksturīga proaktīva un varbūt pat nedaudz agresīva sabiedrisko attiecību veidošana, bet reizēm tāda būtu nepieciešama. Atrisinātu lielu daļu no principā mākslīgi radītām problēmām. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Decembris 27., 2017 | |
| 10:54 [Link] | Ar svētkiem pilnīgi nesaistīta ziemassvētku atziņa ir, ka vegānisms ir hipsterisma augstākā pakāpe.
Tags: eksistenciālisms |
| Decembris 21., 2017 | |
| 09:01 [Link] | Vajag nodzīvot nedaudz vairāk kā 30 gadus, lai pirmo reizi aizietu uz Leļļu teātri. Tos aktierus es neapskaužu. Spēlēt izrādi konstanta, trokšņaina fona pavadījumā nav viegli.
Tags: Tētuka nedienas, ko es redzēju |
| Decembris 15., 2017 | |
| 13:23 [Link] | Ir interesanti vērot, kā Latvijas lielzemnieku saimniecības, it sevišķi Zemgalē, aizvien vairāk sāk atgādināt kādreizējās muižas. Nereti dažas tādas saimniecības ir visa pagasta vai pat novada lielākais ekonomiskais dzinējspēks un lielākie darba devēji. Vēriena un zemju platību ziņā, lielākās jau šobrīd ir sasniegušas muižu mērogu. Varbūt vēl nav tik liela ražošanas diversifikācija, kā muižām, jo lielākoties visi nodarbojas tikai ar dažādu graudaugu kultūru audzēšanu. Tur gan, iespējams, viss vēl ir priekšā, jo arī muižas sāka dažādot savu ražošanu un meklēt papildus peļņas avotus tikai 19. gs. vidū, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas strauji sāka trūkt lētā darbaspēka. Arī attiecībās ar dievu ir daudz līdzību ar muižniekiem, jo vismaz ap Jelgavu vairākās draudzēs par draudzes priekšniekiem ir nevis pensionētas skolotājas vai bibliotekāres, bet gan pagasta lielzemnieki spēka gados. Gana aktīvi un gana turīgi, lai spētu piesaistīt baznīcai ne tikai cilvēkus, bet arī papildus līdzekļus. Gan jau ka nebūs ilgi jāgaida, kad kādā baznīcā blakus barona ''N'' epitāfijai parādīsies arī kāda mūsdienu Z/S ''N'' īpašnieka epitāfija. Vienīgais, kas šiem zemniekiem traucē pilnvērtīgi aizvietot baronus ir ''zilo asiņu'' trūkums un reizēm nepietiekoši vispusīga izglītība. Kaut gan arī starp muižniekiem bija visai dažādi cilvēki ar krietni atšķirīgu kultūras un izglītības līmeni. Tags: darbs, eksistenciālisms |
| Decembris 13., 2017 | |
| 09:52 [Link] | Vienmēr esmu uzskatījis, ka skolotājs ir viena no cienījamākajām profesijām un esmu apbrīnojis tos cilvēkus, kas spēj strādāt skolā. It sevišķi ar pamatskolas klasēm. Tajos brīžos, kad sieva pārrodas mājās no skolas morāli sagrauta, kad viss ko viņa vēlas ir iedzert šņabi un līst zem segas, bet nākamajā rītā būt gatava doties atpakaļ uz skolu un par spīti visam joprojām mīlēt savu darbu, es viņas nodarbošanos cienu vēl vairāk. Tags: eksistenciālisms |
| Decembris 7., 2017 | |
| 08:53 [Link] | Lielāku likteņa ironiju vairs nevar iedomāties. Tas brīdis, kad nāc mājās no apdrošinātājiem izkārtojis sev uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu un krustojumā tevi notriec automašīna. Šoreiz gan laikam vārds notriec ir nedaudz pa skaļu, kaut gan par spīti niecīgajam ātrumam uzgulšanās uz kapota un smuks kūlenis bija. Par laimi viss beidzās ar nelielu izbīli un nosmērētām biksēm. Pie stūres bija jauna meitene, kas bija vairāk nobijusies par mani un dievojās, ka nav mani pamanījusi. Lai gan vairāki aculiecinieki teica, ka jāsauc policija nolēmu to tomēr nedarīt. Diezgan ilgi pārrunājām šo situāciju un meitenei tagad būs iemesls atkārtot CSN. Vienojāmies, ka abi esam guvuši mācību un turpmāk būsim uzmanīgāki šķērsojot krustojumus. Tags: eksistenciālisms |
| Decembris 5., 2017 | |
| 14:23 [Link] | http://www.delfi.lv/auto/celu-reportier Dzimtajā sādžā nekas nav mainījies. Cik es sevi atceros tur pa mežiem ir ārdījušies vietējie ''gonsčiki'', ķīlējuši mašīnas, situši un atkal ķīlējuši līdz nokāvuši galīgi un turpat arī pametuši. Un tad mums puikām bija prieks iet un lēkāt pa tiem vrakiem. |
| Decembris 4., 2017 | |
| 09:19 [Link] | Runājot ar vairākām skolotājām un izglītības jomas darbiniecēm ir radies priekšstats, ka tā visa ilgi gaidītā pāreja uz izglītību valsts valodā lielākoties uztrauc tikai pedagogus, kas paši kārtīgi nemāk latviski un 90. gados ir puslegāli ieguvuši valsts valodas prasmju apliecības. Liela daļa vecāku savus bērnus jau tagad sūta latviešu bērnudārzos un vēlāk arī skolās. Cits jautājums protams ir, ka latviešu valodas skolotāju būs vajadzīgs krietni vairāk nekā pašlaik, bet jau šobrīd to trūkst un skolām jāsacenšās vairāksolīšanā par katru labu speciālistu. Tags: eksistenciālisms |
| Novembris 30., 2017 | |
| 09:17 [Link] | Vispār jau daudzas Latvijas problēmas varētu atrisināt ļoti ātri, ja būtu tikai ''politiskā griba''. Bet ar to gribu ir kā ir. Tā atkarīga no tik daudziem faktoriem, ka vēmiens nāk.
Tags: eksistenciālisms |
| Novembris 28., 2017 | |
| 09:51 [Link] | Vakar bija retā reize, kad ar sievu kopā varējām aiziet uz teātri. Bijām uz ''Dziļo skumjo jūru'' Nacionālā teātra jaunajā zālē. Mērena čerņa par dzīvi un destruktīvām attiecībām. Sievai patika, bet man drīzāk nepatika. Izrādē noteikti nebija slikta un aktierspēlē pat ļoti laba, bet pati luga un stāsts, manuprāt, bija diezgan viduvēja. Šis bija tas gadījums, kad ar labu aktierspēli tomēr nevar viduvēju lugu padarīt par izcilu.
Tags: ko es redzēju, pilsētas dzīve |
| Novembris 27., 2017 | |
| 08:53 [Link] | Svētdienas vakarā, Mārupes ielas rimītī rindā pirms manis stāv pavisam jauns čalis, varbūt vēl vidusskolnieks, un ar nelielu smīniņu sejā uz lentes uzlicis tikai paciņu prezervatīvu.
Tags: pilsētas dzīve |