Tā lampiņa, kas man iekšā deg neizdegdama, tagad nu jau - kvēlāk, spožāk, siltāk.
Ja Tev auksti, ienāc, pasildies. Bet, savas drēbju kārtas gan atstāj ārpusē. Tās nesilda, tikai nomāc tavu garu - piesūkušās ar sliktām domām, svešām enerģijām, uzmestiem un piesietiem acu skatieniem un atgādina par laicīgo, par šo mirkli. Bet tu ienāc bezgalībā, kur neviens nezina, kas ir pulkstenis, gadalaiks, laika zona....Ienāc. Tīrs un vienkāršs. Tāds, kāds tu biji bērnībā. Patiess, nedaudz naivs un tāds, kurš tic tam, ko tev saka. Mēģini atcerēties, kā tas bija, tavā saulainajā bērnībā, kad tev visas durvis bija vaļā un visi sapņi tev teicās piepildīties, kad izaugsi liels. Jā, tieši tāds.
Tikai nesaki man neko. Nesūksties un nežēlojies. Ļauj, lai klusums runā.
Visas bēdas un raizes atstāj ārpusē.
Atļauj vēl reizi rudens vējam noglāstīt tavu maigo ādu un sakārtot tavu matu cirtas, pirms tajās vēl sniegpārsliņas nav uzsākušas savu kroņa deju.
Neaizgriezies un nenovērsies. Ļaujies. Un tad gan, ienāc.
Jo nav neviena labāka par tevi uz šīs zemes. Jo visi, arī tu, ir īpaši.
Ienāc, lai ir silti.

Viss mūžīgais ir visaptverošs.

Saviem vecākiem nebiju plānots bērns, taču, par laimi, biju Dieva plānos.

Vēl vakar padomāju, ka šogad vairs neredzēšu ne kalnus, ne ūdenskritumus, ne varavīksnes...Un še tev, šorīt virs centrāltirgus liela varena varavīksne. Aš acīm neticējās.
Liela skaista Dieva radības zīme (zīmīte no Dieva).

Vispārējs tukšums...jābrauc uztankoties.

Kas ir realitāte un kas nerealitāte?
Vai šī dzīve ir realitāte vai varbūt reālā dzīve ir Tur, ārā?

Jūs gribat izmērīt laiku, kas ir neizmērojams un bezgalīgs.
Jūs gribat vadīt savu ikdienas dzīvi un pat virzīt savas dvēseles gaitu saskaņā ar stundām un gadalaikiem.
Pašu laiku jūs gribat pārvērst par laika upi, kuras krastā varētu sēdēt, vērojot tās plūdumu.
Tomēr, kas ir bezgalīgs katrā no jums, apjauš laika bezgalību.
Un zina, ka vakardiena ir tikai šodienas atmiņas un rītdiena ir šodienas sapnis.
Un tas, kas dzied un domā katrā no jums, vēl joprojām mīt tai pirmajā brīdī, kas izkaisīja zvaigznes debesīs.
Kurš no jums gan nejūt, ka viņa spēja mīlēt ir bezgalīga?
Un tomēr - kurš gan nejūt, ka šī pati mīlestība, kaut arī būdama bezgalība, ir ieslēgta viņa esības serdē un nevirzās no vienas mīlestības domas uz citu, ne arī no vieniem mīlestības darbiem uz citiem?
Un vai laiks nav gluži tāds pats kā mīlestība, ko nevar sašķelt daļās un kam nevar noteikt gaitu?
Bet, ja savās domās jums jāmēro laiks ar gadalaikiem, tad lai katrs no tiem ietver sevī visus citus gadalaikus un lai šodiena apskauj pagātni ar atmiņām un nākotni ar ilgošanos.

Jūsu dvēsele bieži ir kaujas lauks, kurā saprāts un mērenība karo ar kaisli un iekāri.
Kaut es spētu nest mieru jūsu dvēselē un jūsu iekšējo nesaskaņu un sašķeltību vērst par veselum un saskaņu.
Bet kā lai es to paveiktu, ja vien jūs paši nenesat mieru un nemīlat visu savu būtību?
Jūsu saprāts un kaisle ir jūsu dvēseles kuģa stūre un buras.
Ja saplīst buras vai salūzt stūre, tad jūs varat vien mētāties pa viļņiem vai ļauties straumei, vai arī palikt stāvam jūras vidū.
Jo saprāts, ja tas valda viens pats, ir spēks, kas ierobežo; un kaisle, atstāta bez uzraudzības, ir liesma, kas degot iznīcina pati sevi.
Tāpēc ļaujiet savai dvēselei pacelt saprātu līdz kaisles augstumiem, lai tas var dziedāt;
Un ļaujiet dvēselei vadīt kaisli ar saprātu, lai kaisle ik dienas piedzīvo pati savu augšāmcelšanos un kā fēnikss ceļas no saviem pelniem.
Es vēlētos, kaut jūs savu mērenību un iekāri uzskatītu par diviem mīļiem viesiem savā namā.
Jūs, protams, negodātu vienu viesi vairāk par otru; jo tas, kurš vairāk rūpējas tikai par vienu, zaudē abu mīlestību un uzticību.
Kalnos, kad tu sēdi koku vēsjā ēnā un baudi tālīno lauku un pļavu mieru un rāmumu, tad atļauj savai sirdij sacīt klusumā: "Dievs mājo saprātā."
Bet, kad trako vētrta un varenais loka mežus, kad pērkons un zibens vēstī debesu varenību, - tad ļauj savai sirdij sacīt godbijībā: "Dievs izpaužas kasilē."
Un, tā kā tu esi elpa Dieva pasaulē un lapa Dieva mežā, tad arī tev klātos mājot saprātā un izpausties kaislē.

Gan pie pilsētas vārtiem, gan pavarda priekšā es esmu redzējis jūs zemojamies un pielūdzam savu brīvību.
Gluži kā vergi pazemojas tirāna priekšā un slavē to, kaut gan tas viņus nogalina.
Jā, gan tempļa birzī, gan citadeles ēnā es esmu redzējis visbrīvākos starp jums valkājam savu brīvību kā jūgu un kā roku dzelžus.
Mana sirds asiņoja; jo vienīgi tad jūs varat kļūt brīvi, kad pati brīvības meklēšnas vēlme būs jums par iejūgu un kad jūs virs nerunāsit par brīvību kā par mērķi un piepildījumu.
Jūs patiesi būsit brīvi nevis tad, kad jūsu dienas būs bez rūpēm un jūsu naktis bez trūkuma un sāpēm,
Bet tad, kad tie gan ieskaus jūsu dzīvi un tomēr jūs pacelsities tiem pāri kaili un nesaistīti.
Un kā gan citādi lai jūs paceltos pāri savām dienām un naktīm, ja ne saraujot ķēdes, kuras jūs sapratnes rītausmā esat uzlikuši savas pusdienas stundai?
Patiesībā tas, ko jūs saucat par brīvību, ir visstiprākā no šīm ķēdēm, lai gan tās posmi mirguļo saulē un apžilbina jums acis.
Un kas gan cits tas ir, ja ne daļa no jums pašiem, ko jūs gribat nomest, lai kļūtu brīvi?
Ja tas ir netaisns likums, kuru jūs gribatētu atcelt, tad šis likums ar jūsu pašu roku tika uzrakstīts jums uz pieres.
Jūs nevarat to izdzēst, ne sadedzinot savas likumu grāmatas, ne arī mazgājot savu tiesnešu pieres, kaut arī jūs izlietu veselu jūru pār tām.
Un, ja tas ir despots, ko jūs gribat gāzt no troņa, tad vispirms gādājiet, lai tiktu gāzts viņa tronis, ko jūs esat uzcēluši sevī.
Jo kā gan citādi tirāns spēj valdīt pār brīviem un lepniem, ja vien tirānija neslēpjas viņu pašu brīvībā un kauns - viņu pašu lepnumā?
Ja tās ir rūpes, ko jūs gribētu atmest, tad šīs rūpes ir jūsu pašu izvēlētas, nevis jums uzspiestas.
Ja tās ir bailes, ko jūs gribētu kliedēt, tad šīs bailes meklējamas jūsu sirdī, nevis tā rokā, no kura jūs bīstaties.
Gluži tāpat itin viss jūsu esībā atrodas pastāvīgā saistībā: tas, pēc kā jūs ilgojaties, un tas, no kā jūs baidāties: tas, ko jūs meklējat, un tas, no kā vairāties.
Tas viss kustas jūsos kā gaismas un ēnas un ēnas, saķērušās kopā pa pāriem.
Un, kad ēna izgaist un tās vairs nav, tad palikusī gaisma kļūst par ēnu citai gaisami.
Tāpat jūsu brīvība, atsvabinājusies no visiem kavēkļiem un važām, pati kļūst par kavēkli un važām vēl lielākai brīvībai.

Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās paši pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums,
Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
Jūs varat dot tiem savu mīlestību, bet ne savas domas.
Jo tiem ir pašiem savas domas.
Jūs varat dot pajumti to miesai, bet ne to dvēselei,
Jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.
Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem, bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējas vakardienā.
Jūs esat šaujamloki, no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.
Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi un bezgalības takas, un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo;
Jo, kā Viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu, tāpat Viņš mīl arī šaujamo loku, kas paliek uz vietas.

Jūs gribat izzināt nāves noslēpumu.
Bet kā lai jūs to atrastu, ja vien jūs nemeklēsit dzīves sirdī?
Pūce, kuras acis redz tumsā, ir akla pret dienu un nespēj atklāt gaismas noslēpumu.
Ja jūs tiešām tiecaties izprast nāves būtību, tad plaši atveriet savu sirdi dzīvībai.
Jo dzīvība un nāve ir viens, tāpat kā upe un jūra ir viens.
Jūsu cerību un vēlmju dzīlēs guļ jūsu klusā nojausma par aizsauli;
Un tāpat kā sēklas sapņo zem ziemas sniega, arī jūsu sirds sapņo par pavasari.
Ticiet sapņiem, jo tajos slēpjas vārti uz mūžību.
Jo bailes no nāves ir līdzīgas gana trīsām, kurš, nostājies karaļa priekšā, gaida, kad karaļa roka cels viņu godā.
Vai tad aiz trīsēšanas neslēpjas gana prieks, ka viņs nesīs karaļa zīmi?
Un tomēr - vai viņš vairāk par to neapjauš savu trīsēšanu?
Jo ko gan nozīmē mirt, ja ne kailam stāvēt vējā un sakust ar sauli?
Un ko nozīmē rimties elpot, ja ne elpu darīt brīvu no tās nerimtīgās viļņošanās, lai tā varētu celties augšup un plesties plašumā, un meklēt Dievu visā Viņa brīvībā?
Vienīgi tad, kad jūs dzerat no klusuma upes, jūs patiesi dziedat.
Un, kad esat sasnieguši kalna galu, tikai tad jūs sākat kāpt augšup.
Un, kad zeme paņems jūsu locekļus, tikai tad jūs patiesi sāksit diet.

Tad, kad tava dvēsele klejo kopā ar vēju,
Tu būdams viens pats un nepieskaitīts, nodari ļaunu citiem un tāpēc pats sev.
Šī izdarītā ļaunuma dēļ tev ir jāklaudzina un kādu laiku jāgaida bez atbildes pie svētīto vārtiem.
Bieži esmu dzirdējis jūs runājam par to cilvēku, kurš nodarījis ļaunu, it kā viņš nebūtu viens no jums, bet gan svešinieks, kas ielauzies jūsu pasaulē.
Bet es saku, ka gluži tāpt kā svētais un taisnais nevar pacelties augstāk par visaugstāko, kas mīt ikvienā no jums.
Ļaunais un vājais nevar krist zemāk par viszemāko, kas arī mīt jūsos.
Tāpat kā atsevišķa lapa nekļūst dzeltena citādi kā vien ar visa koka klusu ziņu.
Tā ļauna darītājs nevar izdarīt ļaunu bez jūsu visu slēptās gribas.
Vienotā gājienā jūs kopā dodaties pretī katrs savai dievišķai patībai.
Jūs paši esat gan ceļš, gan ceļa gājēji.
Kad viens no jums pakrīt, viņš krīt to dēļ, kas viņam seko, kā brīdinājums par piedauzības akmeni.
Jā, viņš krīt arī to dēļ, kas viņam priekšā, kas ātrāk un drošāk spēra soli, tomēr nenovāca no ceļa piedauzības akmeni.
Un tad vēl to gribu teikt, kaut arī šie vārdi smagi gulsies jums uz sirds:
Noslepkavotais nav bez atbildības par savu noslepkavošanu,
Un aplaupītais nav bez vainas, ka ticis aplaupītais.
Taisnais nav nevainīgs pie ļaunā darbiem,
Un cilvēks ar neaptraipītām rokām nav tīrs no noziedzinieka rīcības.
Jā, vainīgais bieži ir cietušā upuris.
Un vēl biežāk notiesātais ir nevainīgā un nesodītā nastas nesējs.
Nav iespējams nošķirt taisnīgos no netaisnīgiem un labos no ļauniem;
Jo tie stāv kopā saules priekšā, tāpat kā melnais un baltais pavediens ir saausti kopā.
Kad melnais pavediens pārtrūkst, tad audējam ir jāpārbauda viss audekls un viņam jāskata arī stelles.
Ja kāds no jums vestu tiesas priekšā neuzticīgu sievu,
Tad lai viņš izsver svaru kausos arī tās vīra sirdi un izmēra viņa dvēseli.
Un lai tas, kurš taisās šaust apsūdzēto, ieskatās arī cietušā būtībā.
Un, ja kāds no jums taisās sodīt taisnīguma vārdā un pacelt cirvi pret ļauno koku, tad lai viņš paskatās uz tā saknēm;
Un tāpat viņš atradīs labā un ļaunā saknes, auglīgo un neauglīgo koku saknes savijušās kopā zemes klusajā sirdī.
Un jūs, tiesneši, kas gribat būt taisnīgi,
Kādu tiesu jūs spriedīsit tam, kas, būdams godīgs miesā, tomēr ir zaglis garā?
Kādu sodu jūs uzliksiet tam, kas nokāvis miesu, tomēr garā pats ir nogalināts?
Un kā jūs apsūdzēsit to, kas darbos ir krāpnieks un varmāka, tomēr pats arī tiek sāpināts un cieš no varmācības?
Un kā jūs sodīsit tos, kuru nožēla jau ir lielāka par viņu nodarīto vainu?
Vai tad nožēla nav tā taisnā tiesa, ko spiež tas pats likums, kuram jūs tiecaties kalpot?
Tomēr jūs nevarat uzkraut nožēlu nevainīgam, ne arī noņemt to no vainīgā sirds.
Tā nelūgta sauks naktī, lai cilvēki mostas un palūkojas paši uz sevi.
Un jūs, kas cenšaties izprast taisnību, kā lai jūs to spētu, ja vien jūs neparaugāties uz visu notiekošo pilnā gaismā?
Tikai tad jūs zināsit, ka stāvošais un pakritušais ir viens un tas pats cilvēks, kas nostājies mijkrēslī starp pundura patības nakti un dievišķās patības dienu,
Un ka tempļa stūrakmens nav augstāk par zemāko akmeni tā pamatos.

Jūs strādājat, lai turētos vienā solī ar zemi un ar zemes dvēseli.
Jo būt bezdarbībā nozīmē kļūt par svešinieku gadalaikiem un atpalikt no varenā dzīves gājiena, kas lepnā padevībā soļo pretī bezgalībai.
Kad tu strādā, tu esi stabule, caur kuras sirdi plūstot stundu čuksti pārvēršas par mūziku.
Kurš no jums vēlētos būt staubule, mēma un klusa, kad visas pārējās dzied vienā balsī?
Allaž jums ir teikts, ka darbs esot lāsts un strādāšana esot nelaime.
Bet es jums saku, ka strādādami jūs piepildāt daļu no zemes nākamības sapņa, kas tika jums nolemts, šim sapnim dzimstot.
Un, veltījot sevi darbam, jūs patiesībā mīlat dzīvi.
Un mīlēt dzīvi caur darbu nozīmē pietuvoties visdziļākajam noslēpumam.
Bet, ja savās sāpēs jūs dzimšanu saucat par nelaimi un miesas uzturēšanu par lāstu, kas rakstīts jums uz pieres, tad es atbildēšu, ka vienīgi jūsu pašu sviedri spēs nomazgāt šo uzrakstu.
Jums ir arī teikts, ka dzīve esot tumsība, un savā pagurumā jūs atkārtojat to, ko teikuši pagurušie.
Un es saku, ka dzīve patiesi ir tumsība, ja vien tā ir bez ilgošanās.
Un visa ilgošanās ir akla, ja vien tā ir bez gudrības,
Un visa gudrība ie veltīga, ja vien tā netiek lietota darbā,
Un viss darbs ir tukšs, ja vien to nedara ar mīlestību;
Un, kad tu strādā ar mīlestību, tu esi saskaņā pats ar sevi, ar citiem un ar Dievu.
Ko nozīmē strādāt ar mīlestību?
Tas nozīmē aust audumu no savas sirds pavedieniem, it kā tavu mīļoto nāktos tērpt šai audumā.
Tas nozīmē celt namu ar mīlestību, it kā tavu mīļoto nāktos vest šai namā.
Tas nozīmē sēt sēklu ar maigumu un ievākt ražu ar prieku, it kā tavu mīļoto nāktos cienāt ar šiem augļiem.
Tas nozīmē apdvest visas lietas, ko tu dari ar savas dvēseles elpu
Un zināt, ka svētie senču gari stāv ap tevi un tevī noraugās.
Bieži es esmu dzirdējis jūs sakām, it kā jūs runātu miegā:
"Tas, kurš apstrādā marmoru un atveido pats savu dvēseli akmenī, ir cēlāks par to, kas ar zemi.
Un, tas, kurš satver varavīksni, lai to uzliktu uz audekla cilvēkiem par prieku, ir vairāk vērts par to, kas darina apavus mūsu kājām."
Bet es saku - nevis miegā, bet gaiša dienas laika nomodā -, ka vējš gan nerunā skaistāku valodu milzenim ozolam kā vismazākam zāles stiebriņam;
Un vienīgi tas ir dižens, kas vēja balsi pārvērš dziesmā, to darīdams skaidrāku ar savu mīlestību.
Darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama.
Ja tu nespēj strādāt ar mīlestību, bet vienīgi ar pretīgumu, tad būtu labāk, ja tu pamestu darbu, apsēstos pie tempļa durvīm un saņemtu žēlastības dāvanas no tiem, kas strādā ar prieku.
Jo, ja tu cep maizi ar vienaldzību, tad tu izcep rūgtu maizi, kas apmierina izsalkumu tikai pa pusei.
Un, ja tu ar nepatiku spied vīnogas, tad tava nepatika ietek vīnā kā inde.
Un, ja tu dziedi eņģeļu balsī, bet nemīli dziedāšanu, tu padari cilvēku ausis kurlas pret dienas balsīm un nakts balsīm.

Uzcel no saviem sapņiem mājokli klajā laukā, tāpat kā tu cel māju pilsētas mūros.
Jo, tāpat kā tu vakara krēslā ilgojies atgriezties mājās, tāpat tevī ilgojas arī klejotājs - allaž savrup un viens pats.
Tava māja ir tavs plašākais ķermenis.
Tā aug saules gaismā un guļ nakts klusumā; un tai ir savi sapņi. Vai tad tava māja nesapņo? Un sapņodama nepamet pilsētu, lai pabūtu birzī vai kalna galā?
Ja es varētu savākt jūsu mājas savā rokā, tad es kā sējējs tās izbārstītu pa mežiem un pļavām.
Ja ielejas būtu jūsu ceļi un zaļās takas - jūsu ielas, tad jūs varētu meklēt cits citu vīna dārzos un zemes smarža būtu jūsu tērpa krokās.
Bet tam visam vēl nav lemts notikt.
Jūsu senči savās bailēs ir savākuši jūs pārāk tuvu kopā. Un kādu laiku šīs bailes vēl nezudīs. Un vēl kādu laiku pilsētas mūri šķirs jūsu pavardus no laukiem.
Bet sakiet man, ļaudis, - kas jums ir šajās mājās? Kas ir tas, ko jūs glabājat aiz slēgtām durvīm?
Vai jums ir miers, šis rāmais dzenulis un spēka paudējs?
Vai jums ir atmiņas, šie mirdzošie loki, kas vieno prāta virsotnes?
Vai jums ir skaistums, kas ved sirdi no kokā un akmenī veidotās mantības uz svēto kalnu?
Sakiet man - vai to jūs glabājat savās mājās?
Vai arī jums rūp vienīgi ērtība un ērtības kāre, kas iezogas mājā kā viesis, pēcāk kļūst par iemītnieku un visbeidzot par saimnieku?
Jā, un tā kļūst par zvēru dīdītāju, kurš ar ķeksi un pātagu padara jūsu lolotos sapņus sev paklausīgus.
Kaut arī tā rokas ir zīžainas, tomēr tam ir dzelzs sirds.
Tas ieaijā jūs miegā, lai pats stāvētu pie jūsu gultas un ņirgātos par miesas cēlumu.
Tas smejas par jūsu veselo saprātu un sasit to sīkās druskās kā trauslu trauku.
Tāpat ērtības kāre noslepkavo dvēseles kaisli un tad pati smīnēdama iet bēru gājienā.
Bet jūs, bezgalības bērni, kam nav miera pat atpūtā, jūs netiksit ne sagūstīti, ne dīdīti.
Jūsu māja būs nevis enkurs, bet masts.
Tā būs nevis mirdzošs auts, kas sedz brūci, bet gan plaksts, kas sargā aci.
Jums nebūs sakļaut spārnus, lai tiktu cauri durvīm, un nebūs noliekt galvu, ka tā neatsistos pret griestiem, un nebūs baidīties elpot, ka sienas nesaplaisā un nesagrūst.
Jums nebūs mitināties kapos, ko miruši izrakuši dzīviem.
Un visā savā krāšņumā un greznībā jūsu māja nespēs ne glabāt jūsu noslēpumu, ne dot pajumti jūsu ilgām.
Jo tas, kas ir bezgalīgs jūsos, mīt debesu mājoklī, kura durvis ir rīta migla un kura logi ir nakts dziesmas un klusums.

Jūsu sirds klusumā izprot dienu un nakšu noslēpumus.
Bet jūsu ausis alkst dzirdēt jūsu sirds izpratni.
Jūs gribat izprast vārdus to, ko vienmēr esat zinājuši domās.
Jūs gribat pieskarties ar pirkstiem savu sapņu kailajai miesai.
Un būtu labi, ja tas izdotos.
Jūsu dvēseles slēptajam avotam ir jāceļas augšup un burbuļojot jātek uz jūru;
Un jūsu bezgalīgo dzīļu bagātība taps atklāta jūsu acīm.
Bet necentieties nosvērt uz svariem savus neapjaustos dārgumus;
Un nepūlieties izmērīt savas izpratnes dziļumu ar mietu vai atsvaru.
Jo jūsu būtne ir neaptverama un neizmērojama jūra.

Jūsu sāpes dzimst tai brīdī, kad lūzt čaula, kas ieskauj sapratni.
Kā jālūzt augļa kodolam, lai paša augļa sirds ieraudzītu sauli, tā jums jāiepazīst sāpes.
Un, ja vien jūs spētu saglabāt sirdi tādu, ka tā iesilst pret dzīves ikdienišķajiem brīnumiem, tad arī jūsu sāpes liktos ne mazāk brīnišķas kā jūsu prieks.
Un jūsu pieņemtu pārmaiņas savā sirdī, tāpat kā jūs vienmēr esat pieņēmuši pārmaiņas savos tīrumos, mainoties gadalaikiem.
Un ar rāmu apskaidrību jūs pārlaistu savu sāpju ziemas.
Vairums jūsu sāpju ir jūsu pašu izraudzītas.
Tās ir rūgtas zāles, ar kurām jūsu iekšējais ārsts dziedina jūsu sirgstošo būtni.
Tāpēc uzticieties šim ārstam un dzeriet viņa zāles klusumā un padevībā.
Jo viņa roku, kaut arī smagu un nežēlīgu, vada neredzamā maigā roka.
Un trauks, ko Viņš sniedz, kaut arī tas apdedzina lūpas, ir veidots no māla, ko visuvarenais Podnieks slacījis pats savām svētajām asarām.

Tavs draugu piepildījums ir tavu vēlmju piepildījums.
Viņš ir tavs tīrums, kuru tu apsēj ar mīlestību un no kura tu ievāc ražu ar pateicību.
Viņš ir tava pajumte un tavs pavards.
Jo tu nāc pie viņa ar savu izsalkumu un tu meklē viņu miera dēļ.
Kad tavs draugs saka, ko viņš domā, tad tu nedz baidies teikt "nē" savā prātā, nedz arī noklusē savu "jā".
Un, kad viņš klusē, tava sirds nerimst klausīties viņa sirdi.
]o draudzībā visas domas, visas vēlēšanās, visas cerības dzimst un tiek dalītas bez vārdiem, ar skaļi neizpaustu prieku.
Kad tu šķiries no sava drauga, tu neskumsti;
Jo tas, ko tu viņā visvairāk mīli, būs skaidrāk saskatāms, viņam tālu esot, tāpat kā kalnā kāpējs virsotni redz skaidrāk no līdzenuma.
Un lai draudzībā nav cita mērķa kā vien pašas draudzības vairošana.
Jo mīlestība, kas tiecas vienīgi atklāt pati savu noslēpumu, ir nevis mīlestība, bet izmests tīkls, un tajā ķeras tikai nederīgais.
Un lai viss labākais tevī ir veltīts tavam draugam.
Ja viņam jāzina tavs paisums, lai viņš zina arī tavu bēgumu.
Jo kas gan ir tavs draugs, lai tu viņu meklētu to stundu dēļ, kuras lieki nosist?
Meklē viņu vienmēr to stundu dēļ, kuras vērts dzīvot.
Jo viņa ziņā ir piepildīt tavas vēlmes, nevis tavu tukšumu.
Un draudzība jaukumā lai ir smiekli un dalīti prieki.
Jo savu rītu sirds atrod sīko lietu rasā un tajā atspirgst.

Jo vienkāršāk un pieticīgāk, jo tuvāk Dievam.

Kad Mīlestība tevi aicina, tad seko tai.
Kaut arī tās ceļš ir grūts un stāvs.
Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai,
Kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi.
Un, kad tā runā uz tevi, tad tici tai,
Kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus, kā ziemeļvējš noposta dārzu.
Jo, kā Mīlestība ceļ tevi godā, tāpat tā sitīs tevi krustā. Kā tā liek tev sazarot, tāpat tavus zarus tā apgriež.
Kā tā paceļas līdz tavai galotnei un glāsta maigās lapas, kas trīsuļo saulē,
Tāpat tā nolaidīsies pie tavām saknēm un izkustinās tās no zemes.
Kā labības kūļus tā savāc katru no jums pie sevis.
Tā kuļ tevi, lai darītu tevi kailu.
Tā vētī tevi, lai atbrīvotu tevi no pelavām.
Tā maļ tevi līdz miltu baltumam.
Tā mīca tevi, līdz tu topi lokans;
Un tad tā nolemj tevi savai svētajai ugunij, lai tu kļūtu par svētu maizi Dieva svētā mielastā.
Visu to mīlestība ar tevi darīs, lai tu izzinātu savas sirds noslēpumus un caur šo zināšanu kļūtu par Dzīves sirds daļu.
Bet, ja savās bailēs tu meklētu vienīgi Mīlestības mieru un Mīlestības prieku, tad tev pašam būs labāk, ka tu apsedz savu kailumu un aizej no mīlestības kuļamā klona. Tajā vienmuļajā pasaulē, kur tev būs smieties, bet ne visus savus smieklus, un kur tev būs raudāt, bet ne visas savas asaras.
Mīlestība nedod nekā cita kā vien pati no sevis un neņem nekā cita kā vien pati no sevis.
Mīlestībai nekas nepieder, nedz arī tā kādam pieder;
Jo Mīlestībai pietiek ar mīlestību.
Ja tu mīli, tad tev nenāktos teikt: "Dievs ir manā sirdī," - bet gan: "Es esmu Dieva sirdī."
Un nedomā, ka tu spēj virzīt mīlestības ceļu, jo mīlestība, ja vien tā atrod tevi tās cienīgu, pati vada tavu ceļu.
Mīlestībai nav citas vēlēšanās kā vien piepildīt sevi.
Bet, ja tu mīli un ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas:
Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij.
Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes.
Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes.
Un asiņot no laba prāta un ar prieku.
Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu;
Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par Mīlestības svētlaimi;
Vakarā atgriezties mājās ar pateicību;
Un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto un ar slavas dziesmu uz lūpām.

Neciešu vispārpieņemtos stereotipus -
tagad tas un tas ir aktuāli vai tagad tieši tas ir modē, tāds, apģērbs, tāds autiņš,
un ja tu neiekļausies šajos standartos, nebūsi nekas. Kāpēc man jādara, jādzīvo kā visi to dara? Smieklīgi.
Kā gribu, tā mauju.
Un vēl mani uzjautrina, ka dažs labs grib ar mani sacensties. Es nekad neesmu citiem likusi manīt, ka esmu kruta, ka man ir tas, kas nav jums vai kā citādi. Nekad. Esmu vienkārša, cik vien vienkārša varu būt.
Nebaksti ar degunu mākoņus! Augstāk par zemi neuzleksi. Relax.