Jūs gribat izzināt nāves noslēpumu.
Bet kā lai jūs to atrastu, ja vien jūs nemeklēsit dzīves sirdī?
Pūce, kuras acis redz tumsā, ir akla pret dienu un nespēj atklāt gaismas noslēpumu.
Ja jūs tiešām tiecaties izprast nāves būtību, tad plaši atveriet savu sirdi dzīvībai.
Jo dzīvība un nāve ir viens, tāpat kā upe un jūra ir viens.
Jūsu cerību un vēlmju dzīlēs guļ jūsu klusā nojausma par aizsauli;
Un tāpat kā sēklas sapņo zem ziemas sniega, arī jūsu sirds sapņo par pavasari.
Ticiet sapņiem, jo tajos slēpjas vārti uz mūžību.
Jo bailes no nāves ir līdzīgas gana trīsām, kurš, nostājies karaļa priekšā, gaida, kad karaļa roka cels viņu godā.
Vai tad aiz trīsēšanas neslēpjas gana prieks, ka viņs nesīs karaļa zīmi?
Un tomēr - vai viņš vairāk par to neapjauš savu trīsēšanu?
Jo ko gan nozīmē mirt, ja ne kailam stāvēt vējā un sakust ar sauli?
Un ko nozīmē rimties elpot, ja ne elpu darīt brīvu no tās nerimtīgās viļņošanās, lai tā varētu celties augšup un plesties plašumā, un meklēt Dievu visā Viņa brīvībā?
Vienīgi tad, kad jūs dzerat no klusuma upes, jūs patiesi dziedat.
Un, kad esat sasnieguši kalna galu, tikai tad jūs sākat kāpt augšup.
Un, kad zeme paņems jūsu locekļus, tikai tad jūs patiesi sāksit diet.