vizbija ([info]vizbija) wrote on November 1st, 2007 at 01:01 pm
Tā lampiņa, kas man iekšā deg neizdegdama, tagad nu jau - kvēlāk, spožāk, siltāk.
Ja Tev auksti, ienāc, pasildies. Bet, savas drēbju kārtas gan atstāj ārpusē. Tās nesilda, tikai nomāc tavu garu - piesūkušās ar sliktām domām, svešām enerģijām, uzmestiem un piesietiem acu skatieniem un atgādina par laicīgo, par šo mirkli. Bet tu ienāc bezgalībā, kur neviens nezina, kas ir pulkstenis, gadalaiks, laika zona....Ienāc. Tīrs un vienkāršs. Tāds, kāds tu biji bērnībā. Patiess, nedaudz naivs un tāds, kurš tic tam, ko tev saka. Mēģini atcerēties, kā tas bija, tavā saulainajā bērnībā, kad tev visas durvis bija vaļā un visi sapņi tev teicās piepildīties, kad izaugsi liels. Jā, tieši tāds.
Tikai nesaki man neko. Nesūksties un nežēlojies. Ļauj, lai klusums runā.
Visas bēdas un raizes atstāj ārpusē.
Atļauj vēl reizi rudens vējam noglāstīt tavu maigo ādu un sakārtot tavu matu cirtas, pirms tajās vēl sniegpārsliņas nav uzsākušas savu kroņa deju.
Neaizgriezies un nenovērsies. Ļaujies. Un tad gan, ienāc.
Jo nav neviena labāka par tevi uz šīs zemes. Jo visi, arī tu, ir īpaši.
Ienāc, lai ir silti.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: