Tava dievišķā patība ir kā okeāns;
Tā mūžīgi paliek neaptraipīta.
Un tāpēc kā gaiss tā paceļ debesīs vienīgi tos, kam ir spārni.
Tava dievišķā patība ir kā saule;
Tā nezina kurmju ceļus un nemeklē čūskas alas.
Bet tava dievišķā patība nemīt viena tavā būtnē.
Daudz kas tevī jau ir cilvēks, bet daudz kas tevī vēl nav cilvēks.
Un tas kā nejauks punduris aizmidzis maldās pa miglu, meklēdams pats savu pamošanos.
Par cilvēku katrā n ojums es tagad gribu runāt.
Jo tieši viņš - nevis jūsu dievišķā patība un arī ne punduris miglā - pazīst noziegumu un sodu par noziegumu.

Tavs prieks ir tavas neslēptās skumjas.
Tas pats avots, no kura ceļas tavi smiekli, ir bieži pildījies ar tavām asarām.
Un kā gan citādi var būt?
Jo dziļāk šīs skumjas iegriežas tavā būtnē, jo vairāk prieka tu spēj paturēt.
Kad tu esi priecīgs, tad ieskaties dziļi savā sirdī, un tu redzēsi, ka tevi ielīksmo vienīgi tas pats, kas tevi apbēdinājis.
Kad tu esi noskumis, tad atkal ieskaties savā sirdī, un tu redzēsi, ka patiesībā tu raudi par to, kas devis tev prieku. prieks un skumjas nav šķirami. Kopā tie nāk, un, kad sēž pie tava galda, atceries, ka otrs guļ aizmidfzis tavā gultā.
Tu šūpojies kā svaru kausi starp savām skumjām un savu prieku.
Vienīgi tad, kad esi tukšs, tu esi mierā un līdzsvarā.

Kāpēc cilvēkiem patīk pavadīt daudz laika pie ūdeņiem? Tāpēc, ka ūdeņos esot saglabājusies enerģētiskā informācija kopš pašas radīšanas. Tāpēc jūrnieki vairs nevar dzīvot bez jūras, tāpēc visi brīvdienās dzenas pabūt pie ūdeņiem, vienalga, vai tas būtu kāds strauts, upe, ezers, jūra vai okeāns.
Uz Zemes 70 % sastāv no ūdeņiem un cilvēka organismā 70% ir ūdens. Tā viš i.

Vienīgā realitāte ir tikšanās ar Dievu, pārējais viss ir nosapņots

Drīz jo drīz, vien īss atpūtas brīdis uz vēja spārniem, un kāda cita sieviete dos man dzīvību no jauna.

Kas var būt labāk par neviena netraucētu, mierīgu zvilnēšanu gultā, lasot A.Volkova "Daudzdimensiju liktenis", un piedevām, G.Bregovicam skanot fonā.

cilvēki pārāk daudz iespringst uz vārdu "mans"
allaž vajag, lai būtu mans dzīvoklis, mana māja, mana mašīna, mans draugs, mans, mans, viss lai piederētu man
par daudz pieķeras tam "manam", un zaudējot to, neatlaiž vaļā vēl ilgu laiku vai nekad
par daudz pieķeras tam, ko par "mani" kādreiz kāds teicis vai domājis un nevar ne piedot, ne aizmirst - dzīvo atmiņās par pagātni, ne "šajā mirklī", līdz ar to sprauž sprunguļus paši savā ceļā

Ar ievu un ar ceriņzaru vēlēm
Pa mūsu pleciem maija dienas sit.
Nav ravētājām glābiņa no zālēm,
Kā uguns bumba saule rit.

Un kastaņas jau - sakarsušas svelmē -
Kā priekšlaicīgām kāzām sveces kar,
Un kaijas meklē veldzi jūras dzelmē,
Pa naktīm pērkons dullo zemi bar.

Pār kaimiņsētu jasmīns bažīgs veras
Un baidās ziedēšanu garām laist.
Bet kur lai sirdis tādā laikā tveras:
Kā saglābt to, kas, tikko plaucis, gaist?

Šis dulllums nebeidzas ap saules rietu.
Vēl nežēlīgāk odu bari dīc.
Kas pāri paliks Jāņiem? Tikai - lietus.
Un - lietū izmircis kā slota - rīts.

Pēc jūrām alksti tu, pēc seno torņu zvaniem,
Pēc kalnu virsotnēm, kur patīk sirdij klīst
Ar baltiem mākoņiem un sirmiem aitu ganiem,
Aiz kuriem brāzmains strauts pret radzes dūrēm plīst.

Tu laimīgs nemani, kas tevi ceļā vada
Un rāmji pasmaida, jo ātrāk steidzies prom...
Tā aiziet mēneši, tā aiziet gads pēc gada.
Bet tev arvienu šķiet: vēl priekšā īstais loms.

Tā nepamani pat, ka egles sveču kvēlē
Pie sienas pulkstenis jau skaita divpadsmit
Un kāda klusa balss tev klusi laimi vēlē.

Kad saules svelme spiež vai sniegputenis
Un aizvējš pazudīs, tu nespēj atrast aku,
Tad palūko tepat, kur dienām soļi rit,

Un pārsteigts redzēsi: stāv lielisks cilvēks blakus.

Man šķiroties jel labu laimi, draugi, novēliet! Jau debesis tvīkst rīta sārtumā un skaista taka priekšā man.
Ak, neprasiet, ko paņemu sev līdz! Es ceļā dodos tukšām rokām, gaidu pilnu sirdi.
Es aplikšu sev kāzu vainagu. Man tumši sārtais ceļinieka tērps nav piemērots, un, kaut gan ceļā briesmas draud, es nebīstos.
Kad ceļojums mans galā būs, tad vakarzvaigzne atmirdzēs un žēlas vakarkrēslas melodiju skaņas pie karaļvārtiem atskanēs.

Kā es alkstu tevis, vienīgi tevis, - to nemitīgi lai atkārto mana sirds. Visas iekāres, kas mani dienām un naktīm mulsina, ir neīstas un tukšas līdz pašiem pamatiem.
Kā nakts, kas savā tumsā glabā lūgumu pēc gaismas, lai arī mana zemapziņa no saviem dziļumiem saucienu raida - es alkstu tevis, vienīgi tevis.
Kā vētra, visā sparā brāzdamās pret klusumu, tomēr tvīkst beigu un miera, tāpat mana iekšējā trauksmes atsitas pret tavu mīlu un nemitīgi sauc - es alkstu tevis, vienīgi tevis.
Es lūdzu atļaut man īsu brīdi tev blakus apsēsties. Darbu, kas man rokā, es pabeigšu vēlāk.
Ja neredzu tava vaiga, manai sirdij nav ne miera, ne atpūtas un manas pūles kļūst bezgalsmagas grūto darbu jūrā, kurai nav krastu.
Šodien pie mana loga pienāca vasara ar savām nopūtām un čalām, un bites lidodamas zuzina savas melodijas ziedošās birzs pilī.
Nu varu klusi sēdēt vaigu vaigā ar tevi un klusumā un vaļībā daiņot slavinājumu dzīvei.

Es esmu šeit, lai dziedātu tev dziesmas. Tavā mājoklī man ir vieta kādā kaktiņā.
Tavā pasaulē man darba nav, mana nederīgā dzīve var izteikties tikai bezmērķīgās skaņās.
Kad pienāk tavas klusās pielūgsmes stunda tumšajā pusnakts templī, tad pavēli man, mans pavēlniek, nostāties tavā priekšā un dziedāt.
Kad agrā rītā iedaiņosies zelta arfas skaņas, pagodini mani un aicini pie sevis.
Atstāj manī, tikai to niecīgo daļu, lai es varētu sacīt, ka tu man esi viss.
Atstāj manī tikai to niecīgo manas gribas daļu, lai es varētu tevi sajust it visur un tuvoties tev vienmēr, un ik brīdi savu mīlu ziedot tev.
Atstāj manī tikai to niecīgo daļu, kas man neļautu nekad tevi aizliegt.
Atstāj manī tikai tās niecīgās važas, kas mani saistītu pie tavas gribas un kas palīdzētu man dzīvē sekot taviem, mērķiem - tas ir tavas mīlas važas.
Es nezinu, no kādas laiku bezgalības tu vienmēr tuvāk man nāc, lai mani sastaptu. Tava saule un zvaigznes nespēj tavu vaigu no manis slēpt.
Daudzus rītus un vakarus bija dzirdami tavi soļi, un tavi vēstneši nolaidās manā sirdī un slepeni aicināja mani.
Es nezinu, kāpēc šodien mana dvēsele saviļņota un kāpēc prieka trīsas pilda man sirdi.
Šķiet, pienācis laiks mest darbu pie malas un es jūtu gaisā tava saldā tuvuma maigo smaržu vēdojam.

Dziesma, kuru es gribēju tev dziedāt, paliek nedziedāta līdz šai dienai.
Es savas dienas aizvadīju, skaņodams un pārskaņodams savu kokli.
Īstais laiks nav pienācis, īstie vārdi nav vēl atrasti, tikai neremdināma vēlēšanās moka manu sirdi.
Ziedi nav vēl izplaukuši, tikai vējš šalko man garām.
Es neesmu redzējis viņa vaiga, nedz klausijies viņa balsī, tikai viņa lēnos soļus es dzirdēju uz ceļa savas mājas tuvumā.
Visa garā diena pagāja, rūpējot viņam sēdekli uz grīdas, bet gaismeklis vēl nebija iedegts un es nevarēju viņu aicināt savā mājā iekšā.
Es dzīvoju cerībā viņu satikt, taču šīs satikšanās nav un nav.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus sirsnīgos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu mani izsmiesi.
Tāpēc pats sevi izsmeju un jokodamies savu noslēpumu satriecu.
Es savas sāpes nicinu, jo baiļojos, ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus patiesos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu neticēsi tiem.
Tāpēc es slēpju tos un runāju ne tā, kā domāju.
Es savas sāpes nejēdzībā pārvēršu, jo baiļojos, ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus visudārgākos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu pārpratīsi tos.
Tāpēc es lietoju pret tevi vārdus nelaipnus, ar rupju spēku dižojos.
Man tīk tev pārestību nodarīt, jo baiļojos: tev mūžam svešas paliks ciešanas.

Es ilgojos tev klusuciešot līdzās apsēsties, bet nedrīkstu, jo baiļojos, ka lūpas pateiks to, ko sirds mana jūt.
Tāpēc tik vieglprātīgi tērzēju un pļāpāju un savu dvēseli aiz tukšiem vārdiem paslēpju.
Es nežēlīgi izturos pret tavām ciešanām, jo baiļojos: tu vari izturēties tā pret tām.

Es ilgojos no tevis projām iet, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu manu gļēvulību nojaustu.
Tšapēc es turu galvu augstu paceltu un bezrūpīgs pie tevis ierodos.
Kaut sāpīgi man tavu acu dzēlieni, tie tomēr mūžam dzīvas dara manas ciešanas.

Zemei ir nepieciešams ikkatrs tās iemītnieks - lai arī kāds tas nebūtu un lai kur arī atrastos.
Jo ikkatrs ir vienreizējs un neatkārtojams.

Lāsītes lāso. Pa loga stiklu. Pa priedes stumbru. Pa augumu tavu. Pa liepu lapām un kļavu zariem. Tas lietus lāšu lāsmojums. Dzidras un spožas lāsītes. Kāds tajās iebēris it visas zemes krāsas. Un sabēris it visus zvaigžņu smaidus. Un visu vēju smieklus lāsītes pieskandina kā burvju flautas. Koka zarā vēja zvans savu dziesmu sāk raisīt - ieklausoties lāsīšu lāsmojumā. Un, klau, šī skaņa ir kumeļa pakavs pret cieto zemi. Nepacietīgais kumeļbērns savas krēpes purina. Skrap, skrap pakaviem pret zemi smiltij sagriežoties. Kāda cita skaņa turpat koka zaros uzsāk savu deju. Ziņkārīgs vāverēns, grauzdams riekstu, vēro kumeļbērnu - ko tas tā dižājas. Ko mierā pastāvēt nevar pat lietus laikā? Lāsītes lāso. Pa vaigu uz leju. Un ieripo kaķēna mīkstajā kažociņā. Kaķēnam sāk kutēt - kā nē, ja lietus lāsītes pilnas smieklu, dzidri skanīgu. Šo smieklu mājas ir debesis - tur, kur saule un mēness savās istabās mīt. Tur simtiem šūpulīšu šupojas sudraba dzīparos vērti. Tur dvēselītes šūpojas. Tieši no turienes arī nāk dzidro smieklu skaņa - ar lietus lāsītēm nokāpjot uz Zemes. Ieripojot ābeļziedos un pieķeroties kamenes kājām. Un ieripojot ābolu grozā. Tieši tajā, kurā meža fejas ielasījušas zelta ābolus. No tās ābeles, ko neviens cilvēks vēl nav atradis un redzējis. Kā stāsta - tās zaros gan pumpuri plaukst, gan ziedi zied, gan āboli gatavi top - tas viss vienā laikā. Vienā ābelē vienā laikā. Kad āboli gatavi top - tos meža feja salasa. Lai!

Cik bieži cilvēki nepamana kā zaigo pavisam niecīgs smilšu grauds! Varbūt greznu istabu paklājos aizķēries vai smilts ceļā ezera krastā. Roka stiepjas slēgt istabu lustras. Kaut niecīgais smilšu grauds acis žilbina ar savu krāsu viju. Uz takas ezera krastā grauds pat smaržo - tā kā tam vēlējis piektais, sestais un septītais vējš. Viens no tiem austrumu zīdus auž no viļņu galotnēm. Otrs darina visdārgākās rotas no lapām un skujām zaru pazarēs. Trešais vējš tik ar savu skatienu putekšņus pārvērš miljardos gaismas staros. Tas viss pār smilšu graudu pāri līst un visās pazarēs sāk viļņot gaiss. Cilvēka acij šī aina tiek slēpta - tik apžilbinoša gaisma tiek lieta! Tajā it viss ir citāds - tajā nevajag ne vārdu, ne domu. Ak, debess - kā smilšu grauds zaigo! Pērļu un dimanta rotas pat miljardo daļu no tās nezaigo. Un rožu smaržas šeit ir tikai pussekundi. Tev pie kājām tā zaigo viens niecīgs smilšu grauds! Jā, var no šīs zaigas kļūt akls un mūžam var sāpēt. Ne velti ir teikts - cilvēka acij nav ļauts redzēt. Tik tad, kad vēlēts tam laiks. Sākumā tiek raisīts viens zīda lakats, tad otrs, tad trešais, ceturtais, piektais, sestais un septītais - maz pamazām, lēnu lēnām. Tā, lai var pierast pie gaismas zaigojuma. Iesākumā tas ir viens niecīgs smilšu grauds vai varbūt ūdens pile, vai viens egles ziedputeksnis, viens gliemežvāks vai varbūt viens lūpu pieskāriens. Vai viena sudrabkaijas burvju spalva. Vai viens nebēdnīgs maza šuneļa acu skatiens. Vai viens mēness stars. Tas varbūt jebkas un jebkur - pat nenojaušot, kas uz pleca roku tur. Līdz tam brīdim, kad pagriezis galvu ieraudzīsi. Kā tas niecīgais smilšu grauds tavās pēdās ir licis visam ceļam laistīties. Un roka, kas sargāja, viegli atloka savus spārnus. Tos, par kuriem tā sāpēja sirds un tās asiņu paltī vienkārši nejuti - tavi spārni tika austi Acīm neredzamiem dzīpariem un rokām nejūtamām dūnām. Tu, būdams cilvēks, raudāji un tev sāpēja - tik ļoti, ka vēlējies savu sirdi laukā raut. Tajā brīdī taviem spārniem tika rastas vismaigākās dūnas. Tās tika meklētas visgrūtāk meklējamās vietās. Tur, kur pat Saules stariem grūti klāti tikt. Kad vēlējies savu sirdi sadedzināt - taviem spārniem tika meklēta visbaltākā krāsa. Tāda, kāda rodama pašā jūras dzelmē. Tieši tur, kur tumsas karaļvalsts meklējama ir. Tik tur lejā starp neskaitāmiem jūras akmentiņiem un klints radzēm, rodama tieši tā krāsa, kas tavos spārnos ieausta. Šajā zemē tavs ceļš ceļš var vīties caur brikšņiem un šajā zemē tu vari uz brīdi raudāt asinis no acīm un sirds. Var sāpēt - tā, ka vēlēsies visu pasauli aiz sevis atstāt drupās. Tas viss ir un būs. Tik paskaties sev aiz muguras - kāda roka maigi loca tavus spārnus - tieši tos, kas vēlēti ir!

Vēja ceļā putns. Putna ceļā debesis. Vētras ceļā bangas. Bangu ceļā kuģis. Uguns ceļā koka serde. Koka serdes ceļā sveķu asara. Tā ritēt iekrīt jūras viļņos. Nu, saki - vai bojā iet? Vai pazūd nebūtības viļņos? Saki - no kurienes dzintars radās jūrmalas smiltīs? Tāds spoži mirdzošs un silts...
Cilvēkam ir lemts iepazīt it visus šos ceļus - vēja, putna, vētras, bangu - it visus. Cilvēks iepazīst mastus un buras. Kalnus un ielejas. Pekles dziļumus un debesu svētlaimi. Sveķu asaras uguns dejā raudot. Un smaidot jūras dziļu pilīs. Tas viss ir lemts. Līdz plaukstās sāk starot dzintars - mirdzošs un silts. Kā medus lāse.
Kāds savas sveķu asaras izraud vienā mūžā. Citam trīs un piecu mūžu par maz. Kāds sveķiem klāt jauc egļu ziedputekšņus. Cits - priežu un lapegļu smaržu saulrieta krāsā. Vēl cits - mežrozītes un liliju ziedputekšņus. Bet kāds savā mūžā ne reizes nav asaras lējis. Ļaudis to mēdz saukt par laimīgu. Kaut patiesi nav nelaimīgākas dvēselītes par šo. Kaut simts mūžos būtu lemts sveķos tecēt! Katrā mūžā ko citu klāt jaucot. Vaivariņus, vijolītes, kadiķi, lazdu un pat ledu un sniegu. Tas viss tecēs dzintara spožajā actiņā. To visu ļaudis apbrīnā vēros, un maz būs to, kas zinās - koka serde raudāja savas sveķu asaras. Degot.

Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

Neuztver dzīvē Visu nopietni - būs vieglāk elpot = dzīvot!

Nepiesārņo savs smadzenes ar lieku info - nepaturi prātā to, kas tev nav vajadzīgs. Lieka informācija nomāc - tu stāvi uz vietas - nevari attīstīties.
Attīri prātu, tādējādi atstājot vairāk vietas dievišķajam. Ar galvu ir tāpat kā ar datora cieto disku, reizēm vajag nevajadzīgo izmest. Jo vairāk būs brīvas vietas, jo vairāk ienāks dievišķais. Savukārt, ja galva piebāzta pilna, dievišķajam vairs neatliek vietas.

Agrā rītā es dzirdu čukstam, ka mēs došoties ceļā laiviņā, tikai tu un es, un neviena dzīva dvēsele visā pasaulē nedabūšot zināt par šo mūsu svētceļojumu bez mērķa un bez beigām.
Un tai bezkrastu okeānā, tava klusā smaida iejūsmotas, manas dziesmas skanēšot brīvi kā viļņu melodijas, brīvas no visiem vārdu žņaugiem.
Vai īstais laiks vēl nav pienācis? Vai visi darbi vēl nav galā? Raugi, pār krastu jau vakars noslīdzis, un dziestošajā gaismā jūras putni laižas uz savām ligzdām.
Kas zina, kad važas būs nokratītas un kad laiva nozudīs nakts tumsā kā saulrieta pēdējā atblāzma.