Vēja ceļā putns. Putna ceļā debesis. Vētras ceļā bangas. Bangu ceļā kuģis. Uguns ceļā koka serde. Koka serdes ceļā sveķu asara. Tā ritēt iekrīt jūras viļņos. Nu, saki - vai bojā iet? Vai pazūd nebūtības viļņos? Saki - no kurienes dzintars radās jūrmalas smiltīs? Tāds spoži mirdzošs un silts...
Cilvēkam ir lemts iepazīt it visus šos ceļus - vēja, putna, vētras, bangu - it visus. Cilvēks iepazīst mastus un buras. Kalnus un ielejas. Pekles dziļumus un debesu svētlaimi. Sveķu asaras uguns dejā raudot. Un smaidot jūras dziļu pilīs. Tas viss ir lemts. Līdz plaukstās sāk starot dzintars - mirdzošs un silts. Kā medus lāse.
Kāds savas sveķu asaras izraud vienā mūžā. Citam trīs un piecu mūžu par maz. Kāds sveķiem klāt jauc egļu ziedputekšņus. Cits - priežu un lapegļu smaržu saulrieta krāsā. Vēl cits - mežrozītes un liliju ziedputekšņus. Bet kāds savā mūžā ne reizes nav asaras lējis. Ļaudis to mēdz saukt par laimīgu. Kaut patiesi nav nelaimīgākas dvēselītes par šo. Kaut simts mūžos būtu lemts sveķos tecēt! Katrā mūžā ko citu klāt jaucot. Vaivariņus, vijolītes, kadiķi, lazdu un pat ledu un sniegu. Tas viss tecēs dzintara spožajā actiņā. To visu ļaudis apbrīnā vēros, un maz būs to, kas zinās - koka serde raudāja savas sveķu asaras. Degot.