Ideālam dzīves mērķim jābūt kā bākugunīm, uz ko tiekties. Tam visam pamatā ir vitāla nepieciešamība būt kādam vajadzīgam. Ir dažādi ceļi, atliek tikai izvēle - peldēt it kā pa straumi vai lauzties aizvērtās durvīs un nemitīgi sev ko pierādīt, censties par katru cenu nokļūt dzīves viducī, tās degpunktā, gausties, lai taviem sapņiem apdeg spārni, lai tevi sadedzina un samaļ laika sabiedrības dzirnās. Brīžiem pat nejūtot, ka esi ticis malts dzirnavās, netiekot no tā visa vairs ārā, jo nevari pierādīt savu taisnību tāpēc, ka citiem tava taisnība neder. Tie to nesaprot un neatzīst, jo katram pašam ir sava taisnība. Taisnības jau var būt dažādas, bet Patiesība ir tikai viena un tā ir neaizsniedzama.
Varbūt nevajag nemaz cīnīties, par katru cenu lauzties aizvērtās durvīs, visu laiku it kā irties pret straumi, nemitīgi cenšoties pierādīt, pastāvot uz savu? Ļauties dzīvei tā, lai tā plūst mierīgi kā upe, apejot visas akmeņu šķautnes, kas parādās ceļā, bez sadursmes. Izjust un priecāties par katru jaunu dienu, par dzīvi, kāda tā ir, un par to, ka tā vispār mums dota! Dzīve mums dota kā dāvana un kā uzdevums, kas mums savā dzīves gaitā jāpilda.
Debesīs laimes līmenis visiem vienāds nebūs. Katram jāieklausās pašam savā sirdsbalsī. Tā nemelos. Cilvēks ir mūžīgais laimes meklētājs, domātājs, mūžīgais nemiera gars, kas viņu sauc ilgoties, doties uz priekšu, meklēt savu laimes putnu. Dažs viņu ir redzējis, dažs centies notvert aiz astes...Vai kādam tas izdevies? Cik bieži, satverot savu laimes putnu rokās, mēs tūlīt to zaudējam. Meklējam atkal jaunu, jo tas labais, ilgotais liekas tas, kas ir tur ārā - ārpus mums.
Mūs māc tas mūžīgais noslēpums, kas virmo ap mums apkārt gaisā, zemē, ūdenī. Dieva noslēpums, mūžīgā nedzirdamā Dieva balss. Katru mirkli, kurš mums dots, mēs izdzīvojam tikai vienreiz. Šos mirkļa zibšņus nevar ne noturēt, ne saskaitīt.. Tie paskrien mums garām, nepieskaroties un neatstājot pēdas.
"Mums pieder laiks, cits ir nekas, tikai laiku bezgala steidzīgu un plūstošu, dzīve par velti ir nodevusi cilvēka ziņā. Daba no laika izgrūž katru, ko vien grib," tā teicis dižais prātnieks Seneka.
Katrs mirklis mums dots ir tikai vienreiz. Tāpēc vajag dzīvot un izdzīvot šo mirkli, kas mums dots un atvēlēts tikai vienreiz, jo vienalga tas mums paies garām!!!

cilvēks domā, Dievs dara

Jo agrāk mēs saprotam, ka liktenis ir mūsos pašos, nevis zvaigznēs, jo labāk. Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī, velti tērēsim laiku, gaidīdami to no citiem, nekādu pārpalikumu viņiem nav.
Aksels Munte

Caur baltiem sniegiem sāk smaržot frēzijas un magnolijas. Balts sniegs un neviena nav, kas to satraucētu. Balta burtnīcas lapa. Neviens to nav piešvīkājis. Balti spārni. Neviens tos nav plūkājis. Balts lotosa zieds. Neviens to nav izrāvis. Balti gliemežvāki. Neviens tos nav sabradājis. Ak, sargies to visu darīt pelēku! Sargies to visu raut un plēst! Aizmaksāt būs - ar sevi. Ar raupjām rokām un rievām vaigos. Ar rītiem un vakariem. Mācoties balto iegūt! No putām upes straujajā tecējumā. No saules mirkļa pieskāriena jūras apvārsnim. No zibens uzplaiksnījuma virs koku galotnēm. No rudzu vārpas pašā lauka vidū. No ēdelveisa pašā stāvākā klints radzē. No smilts grauda vistālākajā liedagā. Balto iegūt un tad no jauna vērpt sniega segu, putna spārnos un lotosa zieda viducī iemargot pašu trauslāko no visām - rīta rasa lāsīti. To saules mīļāko rotu. To, kurai pieskarties vien ļauts retajam. To, kuras pieskārienu jūt vien zvaigznes. Mēness atspulgā.
Mīļais draugs, ja kaut viena skumju lāse vēl tavās acīs lāso - pārvērt to par varavīksnes krāsu. kuru - vienalga, jo katrai no tām ir sava nots vajadzīga. Ar vienu putnu ceļu jāizklāj. Ar otru ābelei zari jānotur. Ar trešo kuģi ostā jātved. Ar ceturto, piekto, sesto un septīto kas cits vajadzīgs. Zemei un debesīm. Okeāniem un jūru liedagiem. Upēm un strautu gultnēm. It visam, kas šaipus un taipus apvārsnim.
Šaipus tas, ko var paņemt plaukstās savās un sasildīt ar elpu savu. Cilvēki, dārzi, koki. It viss, ko acis tavas redz šai telpā. Taipus - it viss, ko sudrabkaijas spārni klāj. Labais un ļaunais, aukstais un karstais. Pagājušais un nākošais. Iecerētais un piepildītais. Gaisma un tumsa. Un miljardiem siržu, kas cer un mīl. Kas ar sevi aizdedzina jaunu pasauli. Ar jaunām zvaigžņu galaktikām.
Atrasties vienlaikus abās pasaulēs nepavisam nav viegli. Fiziskajā pasaulē atsevišķiem cilvēkiem otram izdarīt sitienu zem jostas vietas nav nekas vairāk kā "ko tu sprēgā par niekiem". Kas var likties nieks redzamajā daļā, tāds nepavisam var nebūt otrajā pusē. Un otrādi.
Ne smaragda pilis vēlos, ne kristāla kurpītes. Un pat ne purpura zīda. Vien mazu ozolzīles asnu - paceļamies virs zemes pelēkās. Ne kuģus baltām burām vēlos. Ne arābu skrējējzirgus, kas tuksnešos jāj. Vien nokvēpušu lampu vecā būdā uz galda. Ne to, no kuras burvju džins laukā kāpj. To lampu, kurā dakts tik vāji vēl kūp. Un trīcošas grumbu vagotas rokas pēdējo gaismas staru no caurvēja pasargāt grib. Ne košus dārzus vēlos es, ne šļakatas marmora baseinā. Vien ceļu putekļiem klātu līdz pat apvārsnim. Vēl tālāk pat aiz jūras malas. Visgarām visām pilīm un mūsu vārtiem. Vecās būdas satrupējušie pakāpieni ir spodrāki. Necilu apavu deldēti. Sen tēsti un roku loloti. Gurusi atlaižos uz šiem pakāpieniem. Un rimti vēroju, kā ozolzīle dīgst. No pelēkas zemes.

Tā acumirkļa neatceros vairs, kad pirmoreiz šās dzīves slieksni pārkāpu.
Kas gan tā vara bij, kas man šai milzu mistērijā lika atvērties, kā pumpurs veras mežā pusnaktī?
Kad rīta gaismu noģidu, es acumirklī sapratu, ka neesmu svešinieks šai pasaulē, ka neizprotamais, kam nav ne vārda un ne vaida, manas mātes veidā mani savās rokās ņēmis.
Tāpat šis nezināmais kā vecs paziņa man parādīsies nāves brīdī. Un, tā kā mīlu dzīvi, tad es zinu, ka arī nāvi mīlēšu.
Bērns raudāt sāk, ja māte atrauj to no savas labās krūts, bet nākamajā acumirklī nomierinās jau pie viņas kreisās krūts.

Apnicis karot.
Gribētos pavakarot,
Bet karagājiens ir cilvēka mūžs,
Līdz pazemē tevi kāds stiprāks grūž.

Pasaulē daudz mazāk būtu bēdu,
Ja no jauna uzklausītu sirds,
Cilvēkam ko zeme pauž ik pēdu,
Ko zin stāstīt cita, sveša sirds.

Cilvēks brīnās un noskumst, ka pasaule nav saturama plaukstā, ka pagaist prieki un bēdas un paliek tikai mūžīgā, lielā straume. Parādības, ainas, tēli dzīvo acumirklī, pazib kā pa sapņiem, kas otrā pussekundē pagaist, aizmirstas, nav atburamas vairs ne ar kādiem spēkiem. Acis iemirdzas savādā spīdumā, lūpas ieliecas dīvainās līnijās, ko labprāt vēlētos paturēt prātā, saglabāt atmiņu kambaros. Taču tam visam jāaizlido kā vieglajām pieneņu pūkām rudenī. Neviens nevar uztvert un paturēt pasauli pilnībā. Un kam tas gan vajadzīgs? - jautās mierīgi ļaudis. Nesasmadzini savu gaitu ar sīkumiem, raugies uz lielām lietām, svarīgiem notikumiem - tā viņi sacīs. Bet daža sirds ir jūtīga pārlieku. Kāpēc raisās smaids pretimnācēja sejā, pašķiras zilgme mākoņos, putns iebrēcas kokā, ja neviens to nepamana, nevienam tas nav vajadzīgs? Lūk, simtām reižu esmu raudzījies ziemas, agra pavasara un vēla rudens kokos, brīnīdamies par sīkajiem, tikko saviešamiem zariņiem gaisā. Tie ir kā ar vissmalkāko rasētāju adatu izzīmēti, ar vismazāko sarenīti ievilkti. Lapu neizpušķoti, kaili un atklāti, dārzu un gatvju virsotnēs mezglojas sīkzariņu tīkli. Sirds atmin vismazāko.

Tā pati dzīvības straume, kas dienām un naktīm strāvo manās dzīslās, cēlā ritumā plūst arī pa pasauli.
Tā ir tā pati dzīvība, kas līksmā priekā izlaužas no zemes trūdiem, neskaitāmu zāļu stiebriņos, tā pati dzīvība, kas šalko visapkārt reibinošā lapu un ziedu viļņojumā.
Tā ir tā pati dzīvība, ko paisumā un bēgumā šūpo dzimšanas un miršanas okeāna šūpulis.
Es jūtu, ka manus locekļus spēcinājis šās dzīvības pasaules pieskāriens. Un es lepojos, ka manās dzīslās šai brīdī strāvo gadu tūkstošu dzīves pulss.
Tu tuvināji mani mūžībai, tāda bij tava griba. Šo mazo niedres stabuli tu nesi kalniem, lejām pāri un mūžam jaunas melodijas skandināji.
No tavu roku nemirstīgā pieskāriena mana mazā sirds līksmo bezgalīgā priekā un rada neizsakāmus vārdus.
Tavas bezgaldaudzās dāvanas nokļūst šais manās mazajās rokās. Paiet mūži, bet tu vēl arvien dod, un vēl arvien tām rodas vieta.

Tai, dienā, kad ziedēja lotoss, ak vai, mans prāts bija maldu ceļos un es to nezināju. Mans groziņš bija tukšs, bet zieds palika nepamanīts.
Tikai šad un tad mani pārņema skumjas, un es uztrūkos no sava sapņa un sajutu dienvidvējā liegu dīvainas smaržas vēsmojumu.
Šī tikko jaušamā smarža modināja sirdī sāpīgas ilgas, un man likās, ka tā ir karstā vasaras elpa, kas meklē sava piepildījuma. Es nezināju, ka tas tik tuvu, ka tas ir manī un ka šī tīksmā smarža radusies tieši manos sirds dziļumos.

Visu, kas mums pa īstam derīgs, mēs varam nopirkt par mazumiņu naudas, vienīgi nevajadzīgais pērkams par augstu cenu. Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi dod mums kā dāvanu.
Mums ļauts noskatīties saules lēktos un rietos, mākoņu slīdēšanā pa debesīm, mežos un laukos, jūras varenībā, visā, nemaksājot par to ne penija.
Putni dzied mums par velti, un lauku puķes mēs, garām ejot, varam saplūkt ceļmalā. Nav jāmaksā par ieeju Nakts zvaigžņu gaismas zālē. Nabaga vīrs guļ labāk par bagāto. Vienkārši ēdieni var ilgāku laiku garšot labāk nekā ēdieni no Rica. Pieticība un dvēseles miers zeļ mazā lauku mājiņā, nevis pilsētu staltajās pilīs.
Nedaudz draugu, nedaudz grāmatu, patiešām tikai ļoti nedaudz, un vēl suns ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs, kamēr viņš nav pazaudējis pats sevi. /Aksels Munte/

Dzīve mūs iegroza visneiedomājamākajās pozās.

TAS notiks tieši tad, kad tu to vismazāk gaidīsi.

Dzīvo nesteidzīgi, nekas nav tā vērts, lai sevi mocītu, saspringtu.

Mēs esam tas, ko domājam,
It viss, ko iztēlojamies.
Ar savām domām
Mēs radām pasauli /Buda/

Iegaumē, ka liela mīlestība un lielas uzvaras saistītas ar lielu risku.
Nezaudē to mācību, ko devis zaudējums.
Cieni sevi un citus, atbildi par saviem darbiem.
Atceries, ka nedabūt to, ko gribi, reizēm ir brīnišķīga veiksme.
Mācies likumus, lai zinātu, kā tos piemēroti apiet.
Neļauj mazam strīdam izjaukt lielu draudzību.
Kad esi izdarījis kļūdu, steidzies to izlabot.
Katru dienu kādu brīdi pavadi vienatnē.
Atver sevi pārmaiņām, bet neļauj gaist savām vērtībām.
Atceries, ka dažreiz labākā atbilde ir klusēšana.
Dzīvo labu un cienījamu dzīvi, jo tad, kad kļūsi vecāks un atcerēsies pagājušos laikus, varēsi dzīvi baudīt otru reizi.
Mīlestības pilnā gaisotne tavās mājās ir tavas dzīves pamats.
Mīļoto nesaskaņās aplūko tikai pašreizējo situāciju. Natsauc pagātni!
Dalies savās zināšanās - tas ir veids, kā iegūt nemirstību.
Esi pacietīgs pret pasauli.
Vienreiz gadā aizbrauc uz vietu, kur nekad neesi bijis.
Atceries, ka labākā draudzība ir tā, kur mīlestība vienam pret otru pārsniedz vajadzību vienam pēc otra.
Vērtē savas veiksmes pēc tā, no kā esi atteicies, lai to iegūtu.
Mīlestībai un ēdienu gatavošanai pieej ar vieglumu. /Viņa Svētība Tibetas Dalailama/

Reja!
Paldies tev par ielūgumu uz dzimšanas dienas svinībām!
Tavs nams tūkstoš jūdžu no manējā, un es mēdzu ceļot vienīgi nopietnu iemeslu dēļ.

Rejas dzimšanas dienas balle ir nopietna lieta un es karsti vēlos būt kopā ar tevi.

Savu ceļojumu es sāku ar kolibri putniņu sirdī, kuru sen kādreiz bijām jau satikuši. Draudzīgs kā vienmēr, viņš tomēr apmulsa. Kad biju izstāstījis, ka mazā Reja ir izaugusi un ka esmu sagatavojis dāvanu viņas dzimšanas dienas svinībām. Mēs lidojām ilgi un klusēdami, līdz beidzot viņš teica: „Es maz ko sapratu no tevis sacītā, līdz tomēr aptvēru, ka tu dodies uz svinībām”.
„Nu skaidrs, ka dodos uz svinībām,” es atbildēju. „Kas tad tur ko nesaprast?”
Viņš apklusa un, kad mēs sasniedzām Pūces māju, teica: „Vai tiešām attālums spēj šķirt mūs no draugiem? Ja vēlies būt kopā ar Reju, vai tad tu neesi jau tur?”
„Mazā Reja nu ir izaugusi, un es ar dāvanu dodos uz viņas dzimšanas dienas balli,” es sacīju Pūcei.
Pēc sarunas ar Kolibri likās dīvaini sacīt ko tādu, bet, lai Pūce varētu saprast, es tomēr tā pateicu. Arī viņa jau ilgāku laiku lidoja klusēdama.
Tas bija draudzīgs klusums, bet tā kā viņa nogādāja mani uz Ērgļa māju, viņa man teica: „Es gan diez ko nesapratu no tevis sacītā, bet vismaz apjēdzu tik daudz, ka nosauci savu draudzeni par m a z o.”
„Saprotams, viņa ir maza,” es apstiprināju, „jo nav vēl izaugusi. Kāpēc ir tik grūti to saprast?” Pūce mani uzlūkoja ar savām dziļajām, dzintarainajām acīm, pasmaidīja un teica: „Padomā par to.”
„Mazā Reja pieaug un es ar dāvanu dodos uz viņas dzimšanas dienas svinībām,” sacīju Ērglim. Pēc sarunas ar Kolibri un Pūci likās dīvaini lietot tādus vārdus kā d o d o s un m a z ā, bet, lai Ērglis varētu saprast, es tomēr tos atkārtoju.
Vējā planēdami, pāri kalniem mēs lidojām kopā.
Beidzot Pūce ierunājās: „Es maz ko sapratu no tevis sacītā, bet vismaz nu es zinu, ko nozīmē vārdi d z i m š a n a s d i e n a.”
„Nu protams, dzimšanas diena,” es atkārtoju.
„Mēs gatavojamies svinēt to stundu, kad iesākās Reja, jo iepriekš viņas vēl nebija. Vai tiešām ir tik grūti to saprast?”
Ērglis sakļāva spārnus pikēšanai un piezemējās līdzenā tuksneša smiltī. „Vai šis nu būtu laiks pirms Rejas dzīves iesākuma? Vai tomēr tev nešķiet, ka šī ir Rejas dzīve, pirms vispār iesākās laiks?”
„Mazā Reja pieaug, un es ar dāvanu dodos uz viņas dzimšanas dienas svinībām,” es teicu Vanagam. Pēc sarunas ar Kolibri, Pūci un Ērgli likās dīvaini izrunāt d o d o s, m a z ā un d z i m š a n a s d i e n a, bet es tomēr tos izrunāju, lai vanags varētu saprast.
Tālu zem mums pletās tuksnesis, kad Vanags beidzot ierunājās: „Zini, es ļoti maz ko sapratu no tevis sacītā, bet vismaz tagad zināšu, ko nozīmē pieaugt.”
„Nu saprotams, pieaugt,” es paskaidroju. „Reja ir jau gandrīz pieaugusi, vienu gadu pārsniedzot bērna vecumu. Kas gan te būtu tik grūti saprotams?”
Kaija, kā zināms, ir ļoti gudrs putns. Lidojot kopā ar viņu, es visai piesardzīgi pārdomāju savu jautājumu un izvēlējos vārdus tā, lai Kaija saprastu, ka esmu skolots.
„Kaija, „ es beidzot iesāku, „kāpēc tu ved mani ciemos pie Rejas, ja patiesībā zini, ka es jau esmu pie viņas?” Kaija pagriezās lejup pār jūru, pār kalniem, pār ielām un maigi nosēdās uz tavas mājas jumta.
„Tāpēc,” viņa atbildēja, „ka vissvarīgākais tev ir zināt patiesību. Kamēr tu to zini, kamēr patiešām tu to saproti, tu vari to izrādīt sīkās lietās un ar palīdzību no ārienes, mašīnām, ļaudīm un putniem. Bet atceries,” Kaija turpināja, „ka tas, ko tu nezini, nepārstāj būt patiesība.” Un prom viņa bija.

Un nu tev ir pienācis laiks atvērt dāvanu.
Dāvanas no stikla un staniola pastāv vien īsu brīdi, un tās ir pagalam. Bet man tev ir labāka dāvana.

Lūk, te tev būs gredzens. Tas vizuļo īpašā gaismā, un neviens to nespēs tev atņemt, nedz arī iznīcināt. Visā pasaulē vienīgi tu spēsi saredzēt šo gredzenu, ko es tev dodu šodien, jo neesmu vienīgais, kas to redzējis, kad tas vēl piederēja man.
Tavs gredzens tev dos jaunu spēku. To nēsājot, spēsi pacelties spārnos, kā visi lidoņi prot. Ar viņu zeltainām acīm tu lūkosies un pieskarsies vējam, kas brāžas caur viņu samtainām spalvām, tu iepazīsi prieku, ko dod pacelšanās augstu pār zemi un visiem tās rūpestiem. Tu varēsi debesīs palikt, cik vien ilgi vēlēsies, augu nakti sauleslēktā, un, kad jutīsies rietam tuvu, visi jautājumi būs atbildēti un tavs satraukums izgaisīs.
Kā viss, kas rokām nesataustāms, acīm neredzams, tava dāvana lielāka augs par tavām spējām to iztērēt. Vispirms to lietot tu drīksti vien brīvā dabā, vērojot putnus, ar kuriem lidosi kopā. Bet vēlāk, kad iemanīsies, tā izpaudīsies caur putniem jau neredzamiem, līdz beigu beigās tu sapratīsi, ka tev nevajag ne gredzena vairs un ne putnu, lai lidotu viena pāri mākoņu klusumam. Un tad pienāks diena, kad tev būs jāatrod šī dāvana kādam, par kuru zini – viņš pratīs to izmantot, kurš iemācīsies saprast, ka vienīgais, kam ir jēga, veidots nevis no stikla un staniola, bet no patiesības un prieka.

Reja, šī gada pēdējā diena, īpašais svinēšanas laiks, kad man jābūt ar tevi kopā, kad es zinu to visu, ko iemācījos no mūsu draugiem – putniem.

Es nevaru doties pie tevis, jo esmu jau šeit.
Tu neesi maza, jo esi jau pieaugusi, rotaļājoties ar savu mūžu, kā mēs to visi darām, sava prieka un joka pēc. Un nav tev nekādas dzimšanas dienas, jo vienmēr esi dzīvojusi, nekad nepiedzimstot, cilvēks nekad arī nenomirst. Tu neesi to cilvēku bērns, kurus dēvē par māti un tēvu, bet gan viņu dēku biedrs šajā spožajā ceļojumā, lai mācītos saprast, kas pasaulē notiek. Lido brīva un laimīga viņpus dzimšanas dienām un mūžībai cauri, un laiku pa laikam mēs satiksimies, kad gribēsim kopā būt, pašā vidū tai svinēšanai, kas nebeidzas it nekad.
Vai tiešām attālums spēj šķirt mūs no draugiem? Ja vēlamies nokļūt pie kāda, ko mīlam, vai mēs jau neesam jau tur?

Uzdāvini man šo pasauli čukstus-skaļu es vairs nevaru izturēt. To vispompozāko runu, to visdārdošāko ielu-
lai viņa pamēģina izčukstēt.
Uzdāvini man vienu lenti ar zvaigžņu ierakstiem. Viņas nekliedz nekad. Viņas ir lielas un tālas tāpat,
bez kliegšanas.
Uzdāvini man vienu piemirstu, mīļu vārdu, kaut ko tik nenozīmīgu kā lapas balsi, kas decembrī
turas pie plika zara.

Nezina neviens, cik sen tas bijis,
Diezvai kāds to vispār pamanījis,
Ka reiz naktīs tikās viņš un viņa -
Kairais grēks un tiklā sirdsapziņa.
Donžuāns bij grēks, bet viņa viena -
Alkstoša pēc silta pieskāriena,
Nogurusi allaž atgādināt to,
Ko labprāt neviens negrib zināt.
Neaizej, grēks lūdza sirdsapziņu.
Pavadīsim kopā šo naksniņu!
Tu no baltā dieva, es no velna,
Katram sava maize jānopelna.
Roku rokā naktī cauri gāja abi
un viņš viņu mierināja,
Sirdsapziņa ļāva grēkam runāt,
Viņa lūpām - savas apklusināt.
Liktenīga abiem bij šī dēka,
Sirdsapziņa lieka kļūst bez grēka
Nav no nesaderības ne miņas.
Kas gan būtu grēks bez sirdsapziņas?
Neaizej, grēks lūdz sirdsapziņu.
Pavadīsim kopā šo naksniņu!
Tu no baltā dieva, es no velna,
Katram sava maize jānopelna.

Kas esi tu, mans lasītāj, kas manas dziesmas lasīsi pēc gadsimtiem?
Es nevaru tev nosūtīt neviena ziediņa no pavasara bagātības šās, nevienas kripatiņas zelta, kas šais mākoņos.
Jel savas durvis ver un apkārt paraugies!
No sava ziedu pilnā dārza ievāc smaržu pilnas atmiņas par ziediem zudušiem, kas še pirms gadsimtiem reiz ziedēja.
Un savā ielīksmē tu vari dzīvinošo prieku izbaudīt, kas kādā pavasara rītā skanēja, šo līksmo balsi aizsūtot pār gadsimtiem.
Izplestām rokām tavs saules stars noslīgst uz manas zemes un augu dienu paliek manu durvju priekšā, lai aiznestu atpakaļ pie tavām kājām mākoņus, kas darināti no manām asarām un nopūtām, un dziesmām.
Maigā līksmībā tu apņem ap savām zvaigžņotām krūtīm šo miglaino mākoņu plīvuru, to izlocīdams neskaitāmos veidos un krokās un izkrāsodams vienmēr jaunās, mainīgās krāsās.
Tas ir ļoti viegls un gaisīgs, maigs un asaru pilns, un tumšs, tāpēc tu to mīli, ai, tu neaptraipītais un gaišais. Un tāpēc tas drīkst ar savām miklajām ēnām aizsegt tavu bezgala balto mirdzumu.

ta kā uz negaisu taisās


gribu
gaidu
zibeņus
uhhh

Laika ziņas
Naktī: Mākoņains, brīžiem skaidrosies ar miglu.

Šonakt speciāli neiešu gulēt, miglainām acīm gaidīšu tos apskaidrības brīžus

Velti izstaigājos pa bodītēm un izmeklējos īstus mutautiņus (auduma). Nekur vairs nav. Kāds varbūt zin, kur varētu meklēt?
Diez, drīz VISS būs no papīra un plastmasas?