Caur baltiem sniegiem sāk smaržot frēzijas un magnolijas. Balts sniegs un neviena nav, kas to satraucētu. Balta burtnīcas lapa. Neviens to nav piešvīkājis. Balti spārni. Neviens tos nav plūkājis. Balts lotosa zieds. Neviens to nav izrāvis. Balti gliemežvāki. Neviens tos nav sabradājis. Ak, sargies to visu darīt pelēku! Sargies to visu raut un plēst! Aizmaksāt būs - ar sevi. Ar raupjām rokām un rievām vaigos. Ar rītiem un vakariem. Mācoties balto iegūt! No putām upes straujajā tecējumā. No saules mirkļa pieskāriena jūras apvārsnim. No zibens uzplaiksnījuma virs koku galotnēm. No rudzu vārpas pašā lauka vidū. No ēdelveisa pašā stāvākā klints radzē. No smilts grauda vistālākajā liedagā. Balto iegūt un tad no jauna vērpt sniega segu, putna spārnos un lotosa zieda viducī iemargot pašu trauslāko no visām - rīta rasa lāsīti. To saules mīļāko rotu. To, kurai pieskarties vien ļauts retajam. To, kuras pieskārienu jūt vien zvaigznes. Mēness atspulgā.
Mīļais draugs, ja kaut viena skumju lāse vēl tavās acīs lāso - pārvērt to par varavīksnes krāsu. kuru - vienalga, jo katrai no tām ir sava nots vajadzīga. Ar vienu putnu ceļu jāizklāj. Ar otru ābelei zari jānotur. Ar trešo kuģi ostā jātved. Ar ceturto, piekto, sesto un septīto kas cits vajadzīgs. Zemei un debesīm. Okeāniem un jūru liedagiem. Upēm un strautu gultnēm. It visam, kas šaipus un taipus apvārsnim.
Šaipus tas, ko var paņemt plaukstās savās un sasildīt ar elpu savu. Cilvēki, dārzi, koki. It viss, ko acis tavas redz šai telpā. Taipus - it viss, ko sudrabkaijas spārni klāj. Labais un ļaunais, aukstais un karstais. Pagājušais un nākošais. Iecerētais un piepildītais. Gaisma un tumsa. Un miljardiem siržu, kas cer un mīl. Kas ar sevi aizdedzina jaunu pasauli. Ar jaunām zvaigžņu galaktikām.
Atrasties vienlaikus abās pasaulēs nepavisam nav viegli. Fiziskajā pasaulē atsevišķiem cilvēkiem otram izdarīt sitienu zem jostas vietas nav nekas vairāk kā "ko tu sprēgā par niekiem". Kas var likties nieks redzamajā daļā, tāds nepavisam var nebūt otrajā pusē. Un otrādi.
Ne smaragda pilis vēlos, ne kristāla kurpītes. Un pat ne purpura zīda. Vien mazu ozolzīles asnu - paceļamies virs zemes pelēkās. Ne kuģus baltām burām vēlos. Ne arābu skrējējzirgus, kas tuksnešos jāj. Vien nokvēpušu lampu vecā būdā uz galda. Ne to, no kuras burvju džins laukā kāpj. To lampu, kurā dakts tik vāji vēl kūp. Un trīcošas grumbu vagotas rokas pēdējo gaismas staru no caurvēja pasargāt grib. Ne košus dārzus vēlos es, ne šļakatas marmora baseinā. Vien ceļu putekļiem klātu līdz pat apvārsnim. Vēl tālāk pat aiz jūras malas. Visgarām visām pilīm un mūsu vārtiem. Vecās būdas satrupējušie pakāpieni ir spodrāki. Necilu apavu deldēti. Sen tēsti un roku loloti. Gurusi atlaižos uz šiem pakāpieniem. Un rimti vēroju, kā ozolzīle dīgst. No pelēkas zemes.