Nezina neviens, cik sen tas bijis,
Diezvai kāds to vispār pamanījis,
Ka reiz naktīs tikās viņš un viņa -
Kairais grēks un tiklā sirdsapziņa.
Donžuāns bij grēks, bet viņa viena -
Alkstoša pēc silta pieskāriena,
Nogurusi allaž atgādināt to,
Ko labprāt neviens negrib zināt.
Neaizej, grēks lūdza sirdsapziņu.
Pavadīsim kopā šo naksniņu!
Tu no baltā dieva, es no velna,
Katram sava maize jānopelna.
Roku rokā naktī cauri gāja abi
un viņš viņu mierināja,
Sirdsapziņa ļāva grēkam runāt,
Viņa lūpām - savas apklusināt.
Liktenīga abiem bij šī dēka,
Sirdsapziņa lieka kļūst bez grēka
Nav no nesaderības ne miņas.
Kas gan būtu grēks bez sirdsapziņas?
Neaizej, grēks lūdz sirdsapziņu.
Pavadīsim kopā šo naksniņu!
Tu no baltā dieva, es no velna,
Katram sava maize jānopelna.