uzmanība ir enerģija

Mīlestībā stabils ir tas cilvēks, kurš mīl caur sirdi, tad prātam tur nav ko darīt, jo viņš tur vēlas iezagties. Vai tas izdosies vai nē, - atkarīgs no cilvēka garīgās mīlestības uz Dievu visā, tai skaitā arī cilvēcīgajā. Cilvēka augstāko jūtu pārbaudījums ir vislielākais no visiem pārbaudījumiem, - tas māca mīlēt neprasot sev nekā, netieši mācot mīlēt Dievu. Īsta mīlestība nav ne no kā atkarīga.
Ja tic mīlestībai, apzinās to, atveros tai, ļauj notikt vēl un vēl, tad arī mentālās dimensijas aug un attieksme pret mīlestību aug.
Labāk mīlēt un būt pamestam, vai neizvēlētam nekā nemīlēt nemaz.
Iemīli to, kas tev ir dots. Tas ir spēcīgs Visuma ierocis, lai apzinātu būtiskāko.
Jo dzidrāks cilvēks, jo mīlestība patiesāka. Ja cilvēks vairs neuztver mīlestību egoistiski, tad vairs nav ciešanu. Ja cilvēks prasa mīlestību atkal un atkal, tad rodas ciešanas. Ciešanas ir izdomājis cilvēka prāts, mīlestībā nav ciešanu. Ciešam tik, cik mūsos prāta, jo ciešanas ir tikai mentālajā dimensijā. Tātad, arī Dievu nemākam mīlēt bez prāta.
Tikai prātā ir ciešanas, sirds tikai mīl.
Jo augstāka mīlestība, jo mazāk drīkst no tās atteikties vai to atgrūst ar prātu.
Kas ir cilvēcīgais? Arī mīlestība uz sievieti, ģimeni, bērniem var būt tikai cilvēcīgais. Kā tu zini, ka tava mīlestība ir patiesa? Viss mainās, Visumā nav nekā statiska, arī cilvēki mainās, izaug savā apziņā, attieksmē, mīlestības izpratnē. Ja cilvēki attiecībās neaug, nemainās otrs cilvēks, tad dažkārt cits mīl neskaitāmas reizes, izaug un atrod caur sevi mīlestību. Manuprāt, baznīcas neelastīgi uzspiestais viedoklis par laulību uz visu mūžu ir absurds, jo cilvēks visvairāk atīstās caur attiecībām starp cilvēkiem, kādam taisni ir jāiziet vairākārtēju attiecību posmi, lai iepazītu sevī un otrā ko vairāk. Situācijas var būt ļoti dažādas. Te var būt piemēram arī augstāk pieminētā problēma, ka ģimenē viens aug apziņā vairāk par otru un tieši tādēļ beigās rodas disharmonija šī pāra starpā.
Taču, lai cilvēki atbrīvotu sevi no sabiedrības un savām prāta dogmām, jāapzina un jāatbrīvojas vispirms pašiem no tā.
Tieši ir tāpat, ja mēs uzturam mākslīgas attiecības savā starpā.
Cilvēcīgā mīlestība mums tiek dota, lai mēs visa mīlestībā augtu. Tas ir ceļš. Nevajag sevi apstādināt. Vajag just un izprast arī to, kas pieder tev tagad šai mirklī. Ja jūti, ka šī mīlestība ir patiesa šai mirklī, tad mīli, esi un baudi to. Un tad nebūs runa par krāpšanu. Nekas nav stabils, viss ir nestabils un viss ir procesā. Cilvēka apziņa nespēj pieņemt ko mainīgu, tā vēlas ko stabilu, tā vēlas patiesību, kurai ir robežas, bet Visumam robežu nav. Cilvēks grib būt laimīgs mīlestībā, bet laime ir mirkļi mūžībā. Ja vēlies būt laimīgs, tad plūsti apziņā, dod, esi, pieņem.
Mīlestībā prāts kļūst mazs, sirds līmenī tevi velk pie otra un tu vēlies atdot sevi, saplūst baudīt, peldēties tajā. Mīloši cilvēki mīl Dievu visā, ierauga to savstarpēji visā. Pasaule nav iekārtota tā, ka mums jātveras tikai kam vienam.
Pasaule iekārtota tā, ka jāatveras visam. Bet ja runā par mirkli šeit un tagad, tad noteikti, ka tev ir kāds viens cilvēks kas var būt tavs. Tikai un vienīgi viens un tavs. Ja sirds mērķis ir saskaņa ar Dieva izpausmi, tad tas realizējas vienmēr ar prāta mērķi. Taču cilvēka primitīvā daba ir ņemt. Arī sirdī mēdz piezagties prāts, ja sirds dimensija vāja, vai arī prāta cirvis pārāk ass, vai pārāk primitīvas dimensijas. Šīs rotaļas var bieži izjust sevī.
Sirds ir jāiemācās dzirdēt tāpat kā sadzirdēt mūziku. Cilvēks negrib piedalīties šīs mūzikas skanējumā, viņš nevēlas dot neko no sevis. Tukša mūzika neskar tevi, tu viņu vienkārši nepamani, plūdumu un nianses ko citi pat nedzird un neapjauš, bet mentālās jāattīsta tikai kā labs kalps un smalks instruments.

Ja cilvēks ir saticis otru civēku un sarunājies, tad abu starpā rodas garīga saikne - no viena cilvēka gara sirds uz otra cilvēka gara sirdi aizvijas smalks gara pavediens. Cilvēka gars ir unikāls. To, ko neatceras pasaulīgais prāts, atceras gara miesas sirds. No tā var izsecināt, ka cilvēks nedzīvo viens, arī ne tas, kurš dzīvo vienmuļi, jo viņš atrodas garīgā saistībā ar daudziem cilvēkiem.
Cilvēka gars ir tūkstošreiz pilnīgāks nekā mūsu miesa. Cilvēka miesa rada grēku. Tātad, ja cilvēku vērtē pēc viņa nepilnībām, tad novērtē tikai cilvēka pasaulīgo miesu. Ja tu meklēsi mīlestību cilvēka ārienē vai uzvedībā, tad neatradīsi, jo tā mīt dziļi sirdī.
Cilvēks otru cilvēku var mīlēt miesā, vērtējot viņa ārējo izskatu, var mīlēt dvēselē, vērtējot viņa jūtas, un var mīlēt garā, kad cilvēks patiešām mīl. Mīlestībai miesā un dvēselē nav gars mūžš. Tikai cilvēka garam piemīt patiesa mīlestība un uzticība. Šo gara saikni neviens nevar pārraut. Lai arī cik tālu cilvēki viens no otra atrastos, lai arī cik ilgs laiks būtu pagājis - patiesā garā mīlestība pastāv vienmēr, un šī gara saikne saglabājas. Ja cilvēks spēj mīlēt otru cilvēku garā, tad spēj mīlēt itin visu, kas viņā ir. Laimīgs ir tas, kas spēj mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

Dienu no dienas arvien vairāk gribu vienkāršību un pieticību visā. Vēlos visu vienkāršu. Man sāk traucēt dažāds lietas, priekšmeti gan mājās, gan darba kabinetā. Bieži pārskatu tās atkal no jauna, vai nevar vēl no kā atbrīvoties. Šie daudzie sīkumi mani nospiež līdzīgi kā prātu nospiež nevajadzīgās domas. Istabā gribētu tikai gultu, krēslu, grāmatu skapi, pašas nepieciešamākās lietas. Virtuvē uz koka galda – ūdeni un rupjmaizi. Jūtu, ka gadu gaitā savāktie suvenīri un citi sadāvinātie, vai mani nopirktie nieciņi ir nekam nevajadzīgi. Atstāt pāris vismīļākās lietiņas. Vienkārši.

Laime ir tas, ka mēs dzīvojam un mēs esam. Pārējais ir pasaulīgs. Dzīvība mums ir dota, lai mēs būtu laimīgi.

Ir tādas domas un uzskati, kas gadiem ejot nemainās, bet ir tādas, kas pēc dažiem gadiem mainās. Ja gadu no gada tu piedzīvo vienas un tās pašas kļūdas un uzkāp arvien uz tiem pašiem grābekļiem, tad tev jāmainās pašam, ne jāmeklē vaina apkārtējos.

Beidzot izdevās atbrīvot savu prātu par 30 %. Tadējādi atliek vairāk vietas ticībai un mans gars par to jau priecājas. Tomēr, viena es to neiespētu - paldies jāsaka tam, kurš vakar uzšāva ar lineālu pa maniem pirkstiem. Tik tiešām nedrīkst.

aizvien vairāk tiecos pēc kalniem, pēc ūdenskritumiem
patiesibā tas ir mans gars, kas mani domās vedina turp
un saullēkts šorīt bija fantastisks...

pirms saullēktā dabā ir klusums un miers
redzama saullēkta blāzma un zālē rit rasas pilieni
tad parādās rīta saule ar savu gaismu un maigumu
katrs saullēkts ir atšķirīgs
saule vēstī par gaidāmo dienu
saullēkta pirmajās minūtēs pār Zemi nāk Dieva svētība
tā it kā skrien pa priekšu uzlecošai saules gaismai
tieši ar šo pirmo saules gaismas kūli nāk Dieva svētība,
kas pārskrien diennakts laikā visu zemeslodi

dažkārt der kādam iedurt ar smalku adatiņu
lai pārbaudītu, vai viņš ir dzīvs vai tikai taustāms

Nav domu, absolūts bezspēks un galvā tukšums, bezgaisa telpa, lidoju

Kādu laiku atpakaļ man uzdāvināja sarkanu rozi mazā podiņā. Ziedēja, ziedēja, tad sāka nīkuļot. Te viņai nepatika košā saulē, te ēnā, varbūt par daudz salaistīju, bet viņa aizkalta. Taču es aizvien viņu vēl laistīju, cerībā, ka atdzīvosies un no jauna sāks dzīt zaļās lapiņas. Šodien ieraudzīju, ka nu nekas vairs nav līdzams, pat sakne izkaltusi sausa.
Nemeklējiet dzīvo starp mirušajiem.

Visiem saldus sapnīšus!!! Visiem visiem,arī ezītim, sivēntiņam, aitiņai, gotiņai, vistiņai, buciņam, lācītim, peļukam! Un es jūs visus ļoti mīlu!

Izved mani pastaigāties

Esmu pārkāpusi pati sev pāri un vairs nelasu LP un jūtos vienkārši dievīgi savā ligzdiņā

Tā patiešām ir atkarība, cerams, ka ārstējama

Krustcelēs biju nogriezusies pa nepareizo ceļu. Pagājos nedaudz atpakaļ un, nu, esmu uz pareizā ceļa.
Paldies Dievam.

Viss jau ir bijis un viss vēl būs un nekas jau nav mainījies, un, arīdzan, nemainīsies. Tā pati pasaulīte, tie paši cilvēciņi ar saviem tikumiem un netikumiem, ar prieciņiem un sirdsāpītēm. Viena dzīve, nākošā, aiznākošā...paliekošas vērtības un visam pāri nemainīgi un paliekoši - Dievs un viņa radības.