Pēc jūrām alksti tu, pēc seno torņu zvaniem,
Pēc kalnu virsotnēm, kur patīk sirdij klīst
Ar baltiem mākoņiem un sirmiem aitu ganiem,
Aiz kuriem brāzmains strauts pret radzes dūrēm plīst.

Tu laimīgs nemani, kas tevi ceļā vada
Un rāmji pasmaida, jo ātrāk steidzies prom...
Tā aiziet mēneši, tā aiziet gads pēc gada.
Bet tev arvienu šķiet: vēl priekšā īstais loms.

Tā nepamani pat, ka egles sveču kvēlē
Pie sienas pulkstenis jau skaita divpadsmit
Un kāda klusa balss tev klusi laimi vēlē.

Kad saules svelme spiež vai sniegputenis
Un aizvējš pazudīs, tu nespēj atrast aku,
Tad palūko tepat, kur dienām soļi rit,

Un pārsteigts redzēsi: stāv lielisks cilvēks blakus.