Lāsītes lāso. Pa loga stiklu. Pa priedes stumbru. Pa augumu tavu. Pa liepu lapām un kļavu zariem. Tas lietus lāšu lāsmojums. Dzidras un spožas lāsītes. Kāds tajās iebēris it visas zemes krāsas. Un sabēris it visus zvaigžņu smaidus. Un visu vēju smieklus lāsītes pieskandina kā burvju flautas. Koka zarā vēja zvans savu dziesmu sāk raisīt - ieklausoties lāsīšu lāsmojumā. Un, klau, šī skaņa ir kumeļa pakavs pret cieto zemi. Nepacietīgais kumeļbērns savas krēpes purina. Skrap, skrap pakaviem pret zemi smiltij sagriežoties. Kāda cita skaņa turpat koka zaros uzsāk savu deju. Ziņkārīgs vāverēns, grauzdams riekstu, vēro kumeļbērnu - ko tas tā dižājas. Ko mierā pastāvēt nevar pat lietus laikā? Lāsītes lāso. Pa vaigu uz leju. Un ieripo kaķēna mīkstajā kažociņā. Kaķēnam sāk kutēt - kā nē, ja lietus lāsītes pilnas smieklu, dzidri skanīgu. Šo smieklu mājas ir debesis - tur, kur saule un mēness savās istabās mīt. Tur simtiem šūpulīšu šupojas sudraba dzīparos vērti. Tur dvēselītes šūpojas. Tieši no turienes arī nāk dzidro smieklu skaņa - ar lietus lāsītēm nokāpjot uz Zemes. Ieripojot ābeļziedos un pieķeroties kamenes kājām. Un ieripojot ābolu grozā. Tieši tajā, kurā meža fejas ielasījušas zelta ābolus. No tās ābeles, ko neviens cilvēks vēl nav atradis un redzējis. Kā stāsta - tās zaros gan pumpuri plaukst, gan ziedi zied, gan āboli gatavi top - tas viss vienā laikā. Vienā ābelē vienā laikā. Kad āboli gatavi top - tos meža feja salasa. Lai!