Agrā rītā es dzirdu čukstam, ka mēs došoties ceļā laiviņā, tikai tu un es, un neviena dzīva dvēsele visā pasaulē nedabūšot zināt par šo mūsu svētceļojumu bez mērķa un bez beigām.
Un tai bezkrastu okeānā, tava klusā smaida iejūsmotas, manas dziesmas skanēšot brīvi kā viļņu melodijas, brīvas no visiem vārdu žņaugiem.
Vai īstais laiks vēl nav pienācis? Vai visi darbi vēl nav galā? Raugi, pār krastu jau vakars noslīdzis, un dziestošajā gaismā jūras putni laižas uz savām ligzdām.
Kas zina, kad važas būs nokratītas un kad laiva nozudīs nakts tumsā kā saulrieta pēdējā atblāzma.