Dzīvot spējīga ir abpusēja mīlestība.
/C/

Nu tad beidzot!
Nē, man tomēr vajadzēja mācīties par pilotu.

Domās es esmu jau tur:)

Šodien Liela diena
Pēc ilgiem laikiem

Jo "biezāka" privātmāja, jo augstāks žogs apkārt mājai.
Diez, no kā cilvēki grib norobežoties?

Kā debesis pavērās, tā atcerējos....sapnī redzēju saullēktu, tik skaistu.... Es biju ļoti tuvu tam, bet aprakstīt jau to nevar...

Šodien uzplauka mans gara zieds.
Beidzot!!!!!!!!!!!!!!!
Manai līksmībai nav robežu.

Patiešām, kā pavasarī putni spēj tik ātri atkopties pēc garā pārlidojuma?

Un atkal jau tā diena ir klāt!
Nevaru vien sagaidīt vakaru, tās sajūtas....
Kad mans gars liks par sevi manīt stiprāk kā parasti
Tādā brīdī šķiet, ka esam tik tuvi un pazīstami...
Un mājās man nevajadzeš braukt ar tramvaju
Jo man atkal būs spārni un es varēšu lidot
Mmmmmmm, mīlu jūs visus, mīlu pasauli un dzīvi šo!

Nespēju noticēt savām acīm
Netīšām paskatījos uz manu krustiņu ķēdītē, bet tur - Jēzus viena roka atlīmējusies no krustiņa

Debesīs tālu, tālu snieg. Itneviens,
Neviens vēl neapsnieg.
Klausies, kā runā debesīs sniegs!
Rīt no rīt tev jāapsnieg.

Jāapsnieg dziļi, dziļi tai dimdošai
Un manai pilsētai. Skumjajiem
Baltiem jāapsnieg.
Debesīs jau tālu snieg.

Apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim
Par godu skumjajiem, skumjajiem:
Svētku nepietiek. Snieg, snieg, snieg.

Rīt no rīt tev jāapsnieg. Apsnigsim,
Dosim godu tiem, apsnigsim,
Par godu skumjajiem, skumjajiem.
Svētku nepietiek.

Mēģinu noķert emocijas un iesaldēt, lai varētu salīdzināt ar tām sajūtām, kādas būs vakarā
Šodiena ar lielo burtu - tikšanās ar Realitāti un Patiesību
Noturēt, noturēt un nelaist prom, ķert šos laimes mirkļus, sabērt burciņā un dzīvot tajos un nekad nevilties

Un kad kādā saulainā novakarē
Tu ieripināsi savu braucamo
Vienā no ciemiem lai piestātu un
Lai norauktu no sevis ceļmalas putekļu kārtu
Lai pagaršotu vietējo miestiņu
Kad tavas acis vēros rietošo sauli
Un sirds aiz laimes sitīs straujāk
Tad skaties tā lai manas acis redz to pašu ko tavas
Lai sēžot otrā pasaules malā
Sajūtu, cik ļoti tu jūti

Tā bija skaista vasara.
Mēs runājām tikai caur puķēm.

Maijā mēs runājām caur pienenēm
Un vārdi kā bites atnāca līdz mums,
aplipuši pieneņu puteklīšiem,
dzelteni.

Jauka runāšanās ir arī caur kaķpēdiņām.

Grūti ir runāt caur ceriņiem -
ceriņu naktīs vārdi sadeg
un paliek sirdī viņu pelni.

Jūlijā mēs runājām caur magonēm
un vārdi palika magoņu galviņās.
Tagad, kad esmu viens un neviens neredz,
es grabinu magoņu pogaļas -
tā es ar tevi sarunājos,
kad esmu viens.

Tad mēs runājām caur nātrēm,
diezgan daudz mēs runājām caur
nātrēm.
Varbūt par daudz.
Mums laikam vispār nevajadzēja
runāt caur nātrēm.

Jo, rudenī,
kad mēs runājām caur gladiolām:
viens - caur parasto rozā,
otrs - caur kamīnsarkano,-
mēs jau vairs nesapratām viens otru.

Bet vēlāk asteres bija
jau pavisam dažādās krāsās:
tu runāji caur violeto,
es - caur dzelteno,
un es nekā vairs nedzirdēju.

Un tad jau viss bija noziedējis.
Vēl bija palikušas
tikai salmenes.
Vakar es ieliku ziemas logus,
un salmenes tur zied starp divām
rūtīm.

Es sēžu pie loga
un runāju viens
caur salmenēm.
Es saku:
"Drīz būs leduspuķes.
Caur tām es nerunāšu -
ne vārda."

/I.Ziedonis/

Es esmu Vakardiena. Esmu pametusi tevi uz visiem laikiem.
Es esmu pēdējā tajā garajā dienu ritumā, kas virknējas aiz tevis, atstājot tevi izgaistam miglā un tumsā, un visbeidzot – ienirstot aizmirstības okeānā.
Katrai no mums, tavām dienām, ir sava nasta, kurā ir gan triumfs, gan sakāve, gan smiekli, gan rūgtums; mēs noņemam šo nastu no taviem pleciem un aiznesam to aizmirstībā; taču aizejot mēs katra kaut ko atstājam tavā zemapziņā.
Mēs piepildām tavas dvēseles pagrabtelpas.
Es aizeju no tevis, tomēr allaž esmu kopā ar tevi.
Reiz mani sauca par Rītdienu un es biju šķīsta jaunava; tad tapu tava dzīvesbiedre un mans vārds kļuva Šodiena; tagad es esmu Vakardiena, un mani uz mūžīgiem laikiem ir apzīmogojis tavs apskāviens.
Es esmu viena no lapām arvien biezākā grāmatā. Tajā ir jau daudz lappušu pirms manis. Kādu dienu tu mūs visas pāršķirstīsi, izlasīsi un uzzināsi, kas esi.
Es esmu bāla, jo man nav cerību. Tikai atmiņas.
Es esmu bagāta, jo man ir gudrība.
Es tev radīju bērnu un atstāju to pie tevis. Tā vārds ir Pieredze.
Tev nepatīk lūkoties uz mani. Es neesmu skaista. Esmu majestātiska, draudīga, nopietna.
Tev nepatīk mana balss. Tā neatsaucas tavām vēlmēm; tā ir vēsa, nosvērta un gudrības pilna.
Es esmu Vakardiena, tomēr tāda pati kā Šodiena un Mūžība, jo ES ESMU TU; un aizbēgt no sevis nav tavos spēkos.
Dažreiz es aprunājos ar savām biedrenēm par tevi. Dažām no mums ir tavas nežēlības radītās rētas. Dažām – tavu noziegumu nožēlojamās pēdas. Dažām – tavas labestības skaistums. Mēs tevi nemīlam. Mēs tevi neienīstam. Mēs tevi tiesājam.
Mums nav līdzjūtības, tā piemīt tikai Šodienai. Mums nav tev uzmundrinājuma vārdu, tie ir tikai Rītdienai.
Mēs stāvam pagātnes durvju priekšā, sveicinot dienas, kas cita aiz citas nāk mums garām, un noskatāmies, kā Rītdienas kļūst par Šodienām un tad piebiedrojas mums.
Mazpamazām mēs kā vampīri izsūcam tavu dzīvi. Tev kļūstot vecākam, mēs piesavināmies tavas domas. Tu arvien biežāk vērsies pie mums, aizvien mazāk pie Rītdienas.
Mūsu sniegi saliec tavu muguru un izbalina tavus matus. Mūsu ledainie ūdeņi atvēsina tavas kaislības. Mūsu izelpa aizmiglo tavas cerības. Mūsu neskaitāmie kapakmeņi aizpilda tavu ainavu. Mūsu mirušās mīlestības, mūsu noplakušais entuziasms, mūsu sabrukušie sapņu namiņi, mūsu zaudētās ilūzijas tuvojas tev, apņem tevi.
Rītdienas atnāk nepamanītas. Šodienas aizslīd prom neievērotas. Tu aizvien vairāk kļūsti atkarīgs no Vakardienām.
Mums pieder banketu zāles ar vīna piesūcinātiem galdautiem, saplīsušiem traukiem, vītušām rozēm.
Mums pieder tukšās baznīcas, kur reiz valdīja cerība, bet tagad mājo tikai spoki.
Mēs vijamies pa garajām, stiegrainajām, pelēkajām pieraduma un tradīciju rokām, lai nosmacētu Šodienu un aizkavētu Rītdienu.
Mēs esam pasaules Vakardienas. Ja tu zinātu pietiekami daudz, lai spētu mums uzmīt virsū, tad varētu ātri vien tikt uz augšu. Bet, kad tu ļauj mums jāt tev uz muguras, mēs tevi žņaudzam un smacējam nost.
Es esmu Vakardiena. Mācies skatīties man tieši acīs, izmantot mani un nebaidīties no manis.
Es neesmu tavs draugs. Es esmu tavs tiesnesis – un tavas bailes.
Tavs draugs ir Rītdiena.

/Ogs Mandino "Pasaules lielākā mīkla"/

Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā.
(C)

Ar katru saullēktu un saulrietu es palieku bagātāka.
Un, kad mans koferis būs pilns, es atkal varēšu doties uz mājām.

Neticība nogalina

Gribas lidot atpakaļ uz mājām
Debesīs

Jo vairāk ceļo, jo vairāk gribas ceļot. Rodas sava veida atkarība no ceļojumiem, gan no fiziskiem, gan no garīgiem.