Tā bija skaista vasara.
Mēs runājām tikai caur puķēm.

Maijā mēs runājām caur pienenēm
Un vārdi kā bites atnāca līdz mums,
aplipuši pieneņu puteklīšiem,
dzelteni.

Jauka runāšanās ir arī caur kaķpēdiņām.

Grūti ir runāt caur ceriņiem -
ceriņu naktīs vārdi sadeg
un paliek sirdī viņu pelni.

Jūlijā mēs runājām caur magonēm
un vārdi palika magoņu galviņās.
Tagad, kad esmu viens un neviens neredz,
es grabinu magoņu pogaļas -
tā es ar tevi sarunājos,
kad esmu viens.

Tad mēs runājām caur nātrēm,
diezgan daudz mēs runājām caur
nātrēm.
Varbūt par daudz.
Mums laikam vispār nevajadzēja
runāt caur nātrēm.

Jo, rudenī,
kad mēs runājām caur gladiolām:
viens - caur parasto rozā,
otrs - caur kamīnsarkano,-
mēs jau vairs nesapratām viens otru.

Bet vēlāk asteres bija
jau pavisam dažādās krāsās:
tu runāji caur violeto,
es - caur dzelteno,
un es nekā vairs nedzirdēju.

Un tad jau viss bija noziedējis.
Vēl bija palikušas
tikai salmenes.
Vakar es ieliku ziemas logus,
un salmenes tur zied starp divām
rūtīm.

Es sēžu pie loga
un runāju viens
caur salmenēm.
Es saku:
"Drīz būs leduspuķes.
Caur tām es nerunāšu -
ne vārda."

/I.Ziedonis/