Jūs gribat izmērīt laiku, kas ir neizmērojams un bezgalīgs.
Jūs gribat vadīt savu ikdienas dzīvi un pat virzīt savas dvēseles gaitu saskaņā ar stundām un gadalaikiem.
Pašu laiku jūs gribat pārvērst par laika upi, kuras krastā varētu sēdēt, vērojot tās plūdumu.
Tomēr, kas ir bezgalīgs katrā no jums, apjauš laika bezgalību.
Un zina, ka vakardiena ir tikai šodienas atmiņas un rītdiena ir šodienas sapnis.
Un tas, kas dzied un domā katrā no jums, vēl joprojām mīt tai pirmajā brīdī, kas izkaisīja zvaigznes debesīs.
Kurš no jums gan nejūt, ka viņa spēja mīlēt ir bezgalīga?
Un tomēr - kurš gan nejūt, ka šī pati mīlestība, kaut arī būdama bezgalība, ir ieslēgta viņa esības serdē un nevirzās no vienas mīlestības domas uz citu, ne arī no vieniem mīlestības darbiem uz citiem?
Un vai laiks nav gluži tāds pats kā mīlestība, ko nevar sašķelt daļās un kam nevar noteikt gaitu?
Bet, ja savās domās jums jāmēro laiks ar gadalaikiem, tad lai katrs no tiem ietver sevī visus citus gadalaikus un lai šodiena apskauj pagātni ar atmiņām un nākotni ar ilgošanos.