Jūsu dvēsele bieži ir kaujas lauks, kurā saprāts un mērenība karo ar kaisli un iekāri.
Kaut es spētu nest mieru jūsu dvēselē un jūsu iekšējo nesaskaņu un sašķeltību vērst par veselum un saskaņu.
Bet kā lai es to paveiktu, ja vien jūs paši nenesat mieru un nemīlat visu savu būtību?
Jūsu saprāts un kaisle ir jūsu dvēseles kuģa stūre un buras.
Ja saplīst buras vai salūzt stūre, tad jūs varat vien mētāties pa viļņiem vai ļauties straumei, vai arī palikt stāvam jūras vidū.
Jo saprāts, ja tas valda viens pats, ir spēks, kas ierobežo; un kaisle, atstāta bez uzraudzības, ir liesma, kas degot iznīcina pati sevi.
Tāpēc ļaujiet savai dvēselei pacelt saprātu līdz kaisles augstumiem, lai tas var dziedāt;
Un ļaujiet dvēselei vadīt kaisli ar saprātu, lai kaisle ik dienas piedzīvo pati savu augšāmcelšanos un kā fēnikss ceļas no saviem pelniem.
Es vēlētos, kaut jūs savu mērenību un iekāri uzskatītu par diviem mīļiem viesiem savā namā.
Jūs, protams, negodātu vienu viesi vairāk par otru; jo tas, kurš vairāk rūpējas tikai par vienu, zaudē abu mīlestību un uzticību.
Kalnos, kad tu sēdi koku vēsjā ēnā un baudi tālīno lauku un pļavu mieru un rāmumu, tad atļauj savai sirdij sacīt klusumā: "Dievs mājo saprātā."
Bet, kad trako vētrta un varenais loka mežus, kad pērkons un zibens vēstī debesu varenību, - tad ļauj savai sirdij sacīt godbijībā: "Dievs izpaužas kasilē."
Un, tā kā tu esi elpa Dieva pasaulē un lapa Dieva mežā, tad arī tev klātos mājot saprātā un izpausties kaislē.