Tad, kad tava dvēsele klejo kopā ar vēju,
Tu būdams viens pats un nepieskaitīts, nodari ļaunu citiem un tāpēc pats sev.
Šī izdarītā ļaunuma dēļ tev ir jāklaudzina un kādu laiku jāgaida bez atbildes pie svētīto vārtiem.
Bieži esmu dzirdējis jūs runājam par to cilvēku, kurš nodarījis ļaunu, it kā viņš nebūtu viens no jums, bet gan svešinieks, kas ielauzies jūsu pasaulē.
Bet es saku, ka gluži tāpt kā svētais un taisnais nevar pacelties augstāk par visaugstāko, kas mīt ikvienā no jums.
Ļaunais un vājais nevar krist zemāk par viszemāko, kas arī mīt jūsos.
Tāpat kā atsevišķa lapa nekļūst dzeltena citādi kā vien ar visa koka klusu ziņu.
Tā ļauna darītājs nevar izdarīt ļaunu bez jūsu visu slēptās gribas.
Vienotā gājienā jūs kopā dodaties pretī katrs savai dievišķai patībai.
Jūs paši esat gan ceļš, gan ceļa gājēji.
Kad viens no jums pakrīt, viņš krīt to dēļ, kas viņam seko, kā brīdinājums par piedauzības akmeni.
Jā, viņš krīt arī to dēļ, kas viņam priekšā, kas ātrāk un drošāk spēra soli, tomēr nenovāca no ceļa piedauzības akmeni.
Un tad vēl to gribu teikt, kaut arī šie vārdi smagi gulsies jums uz sirds:
Noslepkavotais nav bez atbildības par savu noslepkavošanu,
Un aplaupītais nav bez vainas, ka ticis aplaupītais.
Taisnais nav nevainīgs pie ļaunā darbiem,
Un cilvēks ar neaptraipītām rokām nav tīrs no noziedzinieka rīcības.
Jā, vainīgais bieži ir cietušā upuris.
Un vēl biežāk notiesātais ir nevainīgā un nesodītā nastas nesējs.
Nav iespējams nošķirt taisnīgos no netaisnīgiem un labos no ļauniem;
Jo tie stāv kopā saules priekšā, tāpat kā melnais un baltais pavediens ir saausti kopā.
Kad melnais pavediens pārtrūkst, tad audējam ir jāpārbauda viss audekls un viņam jāskata arī stelles.
Ja kāds no jums vestu tiesas priekšā neuzticīgu sievu,
Tad lai viņš izsver svaru kausos arī tās vīra sirdi un izmēra viņa dvēseli.
Un lai tas, kurš taisās šaust apsūdzēto, ieskatās arī cietušā būtībā.
Un, ja kāds no jums taisās sodīt taisnīguma vārdā un pacelt cirvi pret ļauno koku, tad lai viņš paskatās uz tā saknēm;
Un tāpat viņš atradīs labā un ļaunā saknes, auglīgo un neauglīgo koku saknes savijušās kopā zemes klusajā sirdī.
Un jūs, tiesneši, kas gribat būt taisnīgi,
Kādu tiesu jūs spriedīsit tam, kas, būdams godīgs miesā, tomēr ir zaglis garā?
Kādu sodu jūs uzliksiet tam, kas nokāvis miesu, tomēr garā pats ir nogalināts?
Un kā jūs apsūdzēsit to, kas darbos ir krāpnieks un varmāka, tomēr pats arī tiek sāpināts un cieš no varmācības?
Un kā jūs sodīsit tos, kuru nožēla jau ir lielāka par viņu nodarīto vainu?
Vai tad nožēla nav tā taisnā tiesa, ko spiež tas pats likums, kuram jūs tiecaties kalpot?
Tomēr jūs nevarat uzkraut nožēlu nevainīgam, ne arī noņemt to no vainīgā sirds.
Tā nelūgta sauks naktī, lai cilvēki mostas un palūkojas paši uz sevi.
Un jūs, kas cenšaties izprast taisnību, kā lai jūs to spētu, ja vien jūs neparaugāties uz visu notiekošo pilnā gaismā?
Tikai tad jūs zināsit, ka stāvošais un pakritušais ir viens un tas pats cilvēks, kas nostājies mijkrēslī starp pundura patības nakti un dievišķās patības dienu,
Un ka tempļa stūrakmens nav augstāk par zemāko akmeni tā pamatos.