Uzcel no saviem sapņiem mājokli klajā laukā, tāpat kā tu cel māju pilsētas mūros.
Jo, tāpat kā tu vakara krēslā ilgojies atgriezties mājās, tāpat tevī ilgojas arī klejotājs - allaž savrup un viens pats.
Tava māja ir tavs plašākais ķermenis.
Tā aug saules gaismā un guļ nakts klusumā; un tai ir savi sapņi. Vai tad tava māja nesapņo? Un sapņodama nepamet pilsētu, lai pabūtu birzī vai kalna galā?
Ja es varētu savākt jūsu mājas savā rokā, tad es kā sējējs tās izbārstītu pa mežiem un pļavām.
Ja ielejas būtu jūsu ceļi un zaļās takas - jūsu ielas, tad jūs varētu meklēt cits citu vīna dārzos un zemes smarža būtu jūsu tērpa krokās.
Bet tam visam vēl nav lemts notikt.
Jūsu senči savās bailēs ir savākuši jūs pārāk tuvu kopā. Un kādu laiku šīs bailes vēl nezudīs. Un vēl kādu laiku pilsētas mūri šķirs jūsu pavardus no laukiem.
Bet sakiet man, ļaudis, - kas jums ir šajās mājās? Kas ir tas, ko jūs glabājat aiz slēgtām durvīm?
Vai jums ir miers, šis rāmais dzenulis un spēka paudējs?
Vai jums ir atmiņas, šie mirdzošie loki, kas vieno prāta virsotnes?
Vai jums ir skaistums, kas ved sirdi no kokā un akmenī veidotās mantības uz svēto kalnu?
Sakiet man - vai to jūs glabājat savās mājās?
Vai arī jums rūp vienīgi ērtība un ērtības kāre, kas iezogas mājā kā viesis, pēcāk kļūst par iemītnieku un visbeidzot par saimnieku?
Jā, un tā kļūst par zvēru dīdītāju, kurš ar ķeksi un pātagu padara jūsu lolotos sapņus sev paklausīgus.
Kaut arī tā rokas ir zīžainas, tomēr tam ir dzelzs sirds.
Tas ieaijā jūs miegā, lai pats stāvētu pie jūsu gultas un ņirgātos par miesas cēlumu.
Tas smejas par jūsu veselo saprātu un sasit to sīkās druskās kā trauslu trauku.
Tāpat ērtības kāre noslepkavo dvēseles kaisli un tad pati smīnēdama iet bēru gājienā.
Bet jūs, bezgalības bērni, kam nav miera pat atpūtā, jūs netiksit ne sagūstīti, ne dīdīti.
Jūsu māja būs nevis enkurs, bet masts.
Tā būs nevis mirdzošs auts, kas sedz brūci, bet gan plaksts, kas sargā aci.
Jums nebūs sakļaut spārnus, lai tiktu cauri durvīm, un nebūs noliekt galvu, ka tā neatsistos pret griestiem, un nebūs baidīties elpot, ka sienas nesaplaisā un nesagrūst.
Jums nebūs mitināties kapos, ko miruši izrakuši dzīviem.
Un visā savā krāšņumā un greznībā jūsu māja nespēs ne glabāt jūsu noslēpumu, ne dot pajumti jūsu ilgām.
Jo tas, kas ir bezgalīgs jūsos, mīt debesu mājoklī, kura durvis ir rīta migla un kura logi ir nakts dziesmas un klusums.