Mazs solis cilvēkam, milzu lēciens cilvēcei, bet otrādi.
Šodien rezervēju darba elektromobili, lai rīt brauktu uz sapulci Ādažos. Viena.
Es satraucos, jo jābrauc vienai ar mašīnu, kuru nekad neesmu braukusi, kas vēl pie tam ir darba mašīna. Tas liekas tik muļķīgi, jo auto vadīšana taču ir tik ikdienišķa. Bet ne jau man.
Patiesībā man ir bail, nevis es esmu satraukusies, bet es negribu to atzīt, jo man no tā ir kauns. Vispār es esmu ļoti bailīga, taču bieži pieķeru sevi pie tā, ka pušoju sevi darīt tieši tās lietas, no kurām man ir bail. Cerībā, ka tas man palīdzēs ātrāk nokļūt vietā manā dzīvē, kur man vairs nav bail. Šobrīd pušoju sevi braukt viena pēc iespēja biežāk, lai man vairs nav bail.
Otra opcija ir braukt uz sapulci ar taxi, ko vienmēr esmu darījusi līdz šim, kamēr man nebija tiesības, bet tas liekas kā solis atpakaļ.