Eižens ir atkal back on track uz velo, šodien braucām Mārupes posmu, ko nebijām darījuši kopš Ziemassv.
pavasaris ir! koki ir krāsaini, pīles drāžas, upes pludo.

bijām uz "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi" pirmizrādi, un jutos tik kruta, sēžot Pilsēta cilvēkiem flangā, mēs aizņēmām kādu pus rindu, mēs bijām atbraukuši ar riteņiem, mums klēpjos bija pa 1-2 bērniem katram, zem krēsliem lielas mugursomas, kam piesietas ķiveres, un mēs skatījāmies filmu par cilvēcīgu pilsētu - mūsējo

TAS BRĪDIS, kad "Pilsēta cilvēkiem" Tev un bērnam uzdāvina ielūgumu uz filmas pirmizrādi par to, ka tu vienkārši esi bijis apzinīgs riteņbraucējs!
(kamēr uz preses seansu piedāvāja iet man vienai un es atteicos, jo WTF)

nopirku komisijas veikalā interesantu un noderīgu mantu - Power thunderstorm šauteni-helikopteri-diskogaismu-lāzermetēju ar šaušalīgu sirēnu, sprādzienu un šāviņu troksni un izsaucieniem "open fire!".
tā izrādījās ļoti noderīga braukšanai kravas kastē - mūs redz, dzird un palaiž visi!

Mārupes veloceliņš šobrīd vietām tāds, ka neiespējami neaplauzt kaklu. pa noledojušu nogāzi augšup uzbraukt nevar, bet stumt man arī nesanāk, jo uzvilku kedas bez rievām. diezgan kutelīgi, bet tikām līdz galam sārtiem vaigiem.

man ir tulzna no velo zvaniņa zvanīšanas

kā būtu ja es apēstu vēl vienu pankūku? man taču tūlīt jāminās pāri visai pilsētai.

esmu šodien nostrādājusi pilnu velorikšas slodzi, vadājot bērnus pa izglītības iestādēm.

tviterī kāds nofilmējis, kā es vedu bērnus ar velosipēdu - "Šitie fanāti man atgādina vegānus :D"

btw, mūs negribēja apkalpot hesītī drive, jo neesam mašīna

Mārupes veloceliņš <3

es kopš Simona nebiju braukusi uz Vecāķiem, tas celiņš ir savests kārtībā un fūres netraucē, pat maliņa uzlikta.

jau no 5:00 nevaru pagulēt, domājot par to, ka ceļā uz Vecāķiem beidzas veloceliņš un būs jābrauc paralēli fūrēm. ar kravas riteni, kurā ir abi bērni un ar kuru nevar viegli pašaut malā.
jau vairāk nekā 10 gadus cilvēki par to sūdzas un baidās, bet nekas nemainās, veloceļš uz tuvāko Rīgas pludmali ir vienkārši aprauts pusceļā.

tik vienkārši un labi - aizmīties ar bērniem uz Ķīšezeru, pusstundu papeldēt "kuģīšos" (velkot viņus aiz rokām pa ūdeni) un atmīties atpakaļ. Eižens ir sajutis velo ritmu un iekļaujas satiksmē kā valsī.

vispār šodien daudz visādu lietu. Eižens bija pie zobārsta un salaboja pirmo mazo caurumu. Simo ēda debessmannā, un sauca to par "debesis vannā", tagad to sauc tā. iesniedzām papīrus Mediņos. vakarā pierakstīju E bibliotēkā, un viņš pirmo reizi paņēma grāmatu un izdomāja savu parakstu. un viņa zīmēšanas pulciņš atklāja gaumīgu izstādi "Vaboles". Es visu dienu minos ar riteni pa dažādajām iestādēm, un man palīdzēja pieskatīt visi, kas var.

atmināmies uz Brīvdabas muzeju uzēst bukstiņputru

dibens tvīkst, kā gribas iemēģināt jauno velo

nopirkām jaunu dačbaiku, iepriekšējo esam nojājuši līdz kliņķim - svešs zēns uz ielas to nosauca par izrūsējušu grabažu. taču vecajam arī vēl iepūtām pēd.dzīvību - lai saremontē un brauks uz laukiem.
man patīk cilvēki, kas strādā velo veikalos, viņi lielākoties ir draudzīgi, ātri un sakarīgi.