vakar bija tā tipsikā situācija, kad jau pamani, ka dari nepareizi, bet turpini. piem, nospied piezvanīt nepareizam numuram, tikai vēl labāk. es pret vakaru izliku dezinficēties vakara saulē uz jumta visus dīvānu matračus un nolēmu beidzot pēc garas tekstu dienas iziet paelpot mazliet gaisu. kamēr saģērbāmies, atradu katram sīkajam kurā kājā kura kurpe, visi paņēma vajadzīgās bises, pistoles, skūterus un skrituļdēļus, vēl izkašķējās ar bērniem iekšpagalmā, jo Simo nepatika, kādā tonalitātē viena meitenīte kliedza, pagāja kāda pusstunda, un atverot durvis uz Brīvības ielu es skaidri redzēju lielu melnu mākoni. Taču visas tās pūles, ko biju veltījusi, lai tiktu līdz šīm durvīm, manī acīmredzot ieslēdza tādu kā spītu, jo es turpināju iet uz priekšu ar visu varzu, neskatoties uz to, ka mākonis bija burtiski virs mums (labi, ka kaķi nepaņēmu vēl līdzi), un sāka līt lielām pilēm, kamēr vēl nebijām tikuši līdz tuvākajam luksoforam. Bet arī tad es vēl nostādināju visu Brīvības satiksmi un pārgāju pāri, un šajā brīdī jau vajadzēja mukt, lai Simoni nebūtu pilnīgi slapji. iestūmāmies vārtrūmē zem maza jumtiņa, un tur izplauka varavīksne. es pat nodomāju, ka nav nemaz tik slikti, un tad atcerējos matračus.

nopirku komisijas veikalā interesantu un noderīgu mantu - Power thunderstorm šauteni-helikopteri-diskogaismu-lāzermetēju ar šaušalīgu sirēnu, sprādzienu un šāviņu troksni un izsaucieniem "open fire!".
tā izrādījās ļoti noderīga braukšanai kravas kastē - mūs redz, dzird un palaiž visi!