vakar bija tā tipsikā situācija, kad jau pamani, ka dari nepareizi, bet turpini. piem, nospied piezvanīt nepareizam numuram, tikai vēl labāk. es pret vakaru izliku dezinficēties vakara saulē uz jumta visus dīvānu matračus un nolēmu beidzot pēc garas tekstu dienas iziet paelpot mazliet gaisu. kamēr saģērbāmies, atradu katram sīkajam kurā kājā kura kurpe, visi paņēma vajadzīgās bises, pistoles, skūterus un skrituļdēļus, vēl izkašķējās ar bērniem iekšpagalmā, jo Simo nepatika, kādā tonalitātē viena meitenīte kliedza, pagāja kāda pusstunda, un atverot durvis uz Brīvības ielu es skaidri redzēju lielu melnu mākoni. Taču visas tās pūles, ko biju veltījusi, lai tiktu līdz šīm durvīm, manī acīmredzot ieslēdza tādu kā spītu, jo es turpināju iet uz priekšu ar visu varzu, neskatoties uz to, ka mākonis bija burtiski virs mums (labi, ka kaķi nepaņēmu vēl līdzi), un sāka līt lielām pilēm, kamēr vēl nebijām tikuši līdz tuvākajam luksoforam. Bet arī tad es vēl nostādināju visu Brīvības satiksmi un pārgāju pāri, un šajā brīdī jau vajadzēja mukt, lai Simoni nebūtu pilnīgi slapji. iestūmāmies vārtrūmē zem maza jumtiņa, un tur izplauka varavīksne. es pat nodomāju, ka nav nemaz tik slikti, un tad atcerējos matračus.

šajā mājoklī man ir kūrorta un airbnb sajūtas. viss ir jauns un tīrs, un uz tā negribas atstāt savas pēdas. pa logu mēs redzam tikai kaijas, debesis un jūras mirāžu.
vakar izskrējām tepat līdz AUCH aplīdzināt Eiženam matus, un es atstāju vaļā 4 jumta logus. tikko bijām izgājuši no frizētavas, sākās gāziens. 5 min laikā pielēja milzīgas peļķes uz grīdas.

pirmais lietus zem jaunā jumta. ļoti skaļš.

negaisa mākonis mūs panāca 50 m pirms latio. biju birojā ar 3 slapjiem bērniem.
nākamā pietura opera.