rīts pēc orģijas
es nezinu, kā lai no šitā tiek vaļā.. (es šodien runāšu pārāk banāli un saldi, jo man apnikušas visas stila figūras tiešā un pārnestā nozīmē.)
mani neinteresē ne sīkās sadzīviskās ainiņas uz ielām, ne košie aksesuāri, ne visi tie mazie paradoksiņi, kas krīt acīs iebraucējam. nav tā, ka es vairs neredzētu, es to redzu, es to mīlu, bet es nejūtu sevī žurnālistu - neredzu jēgu apkārtējo bildēt un dokumentēt. visiem ir ceļojumu bildes. man nav nekā. jo visās vietās, kur es esmu bijusi.. beigu galā.. gala beigās.. es tur esmu dzīvojusi.
bet vēroju.. vēroju tikai pati sevi.

mani neinteresē vairs izklaides, ko rāda stilīgās filmās un visas tās mantas, ko var nopirkt par lielo naudu. bez emocijām klimstu caur Fendi tempļiem, slēpdamās no lietus. un izstiepies vai saraujies.. man nevajag neko no tā, kas ir Parisai Hiltonei. es to saku ne jau tāpēc, ka man tā visa nav. man ir. vēl pirms padsmit stundām lēkāju kopā ar visiem tiem klubu scēnas nažiem un spļaudījos ar moet chandon. ar Ņujorkas izvirtuļiem, kokaīna nojātiem dizaineriem un viņu suņiem. iepretī rēcošam pūlim, kas tic, ka mums tur dj kabīnē noteikti ir pa īsatm jautri. labāk būtu palikusi zālē un turpinājusi ticēt, ka laime ir tur, kur manis nav. bet kad tu tiec pie tā, kas reiz likās neaizsniedzams (man vēl nupat bija 16 un es ticēju, ka god is a dj), kad tu esi lielākā urbānā veidojuma stilīgākajā klubā ar stilīgākā rajona, stilīgākā ierakstu veikala stilīgāko mūzikas pārzini pie sāniem (jāpiezvana, jāpasaka, ka es šodien nekur neiešu) - katras jaunas meitenes sapnis.. ienāk prātā doma: vai nu es neesmu vairs jauna, vai nu es neesmu stilīga vai arī - nav nekā skumjāka par sapni, kas become true. jo tas nes sevī tukšumu. kamēr esmu tizlākā visā slidotavā, manī ir potenciāls, bet kad griežu piruetes - manī vairs nav nekā.
es šorīt nevaru pacelt latiņu. it kā tai būtu uzlikti 100 kg atsvari. es nezinu, uz ko vēl tiekties. man viss atnāk viegli, bez nekādiem nopelniem. visu var nopirkt uz kredīta. bet paņemt kredītu - tas ir vieglāk kā pirkstus apčurāt. mana iztēle ir ļoti īsa - es nespēju noticēt tam, kas man ir, bet man nepieder. un man ir bail.. bail, ka arī nonākot pie Dieva, nepārņem šī pati tukšuma sajūta.
es neticu grāmatās rakstītajam, tāpēc pie atziņām jānonāk pašai: laime ir tur, kur manis nav.